Iztulkojot no politikāņu valodas vienkāršo cilvēku valodā, topošā valdība ir iecerējusi atbīdīt no lēmumu pieņemšanas lielo ostu jautājumos pašvaldības, lai dažu gadu laikā sagatavotu lielās ostas privatizācijai. Latvijā ir trīs lielās ostas. Rīgas osta 2018. gadā pārkrāva vairāk nekā 36 miljonus tonnu kravu, Ventspils osta - nedaudz virs 20 miljoniem tonnu, bet Liepājas osta - 7,5 miljonus tonnu. Gan Rīgā, gan Ventspilī, gan Liepājā osta un ar ostu saistītie biznesi ir ļoti nozīmīgs pilsētas ekonomikas balsts, vienlaikus arī lielākais darba devējs, visus ostu uzņēmumus un pakalpojumu sniedzējus kopā skaitot. Šis bija viens no argumentiem, kāpēc Latvijas ostu pārvaldības modelis tika veidots ar ļoti ievērojamu pilsētu pašvaldību ietekmi uz ostu attīstību. Diemžēl Latvijas lielākās ostas strādā ar nepilnu noslogojumu, to kravu pārkaušanas kapacitāte ir lielāka par pašreizējo noslogojumu. Tas nozīmē, ka kravu iztrūkuma apstākļos Latvijas lielās ostas konkurē ne tikai ar citām Baltijas jūras austrumu piekrastes ostām, bet arī savā starpā. Šis ir otrs apstāklis, kāpēc decentralizācija un ievērojama pašvaldību ietekme bija iekļauta pašreizējā ostu pārvaldības modelī.

Centralizācijas rezultātā ostu darbība pasliktināsies

Konkurencē starp Latvijas lielajām ostām vislabākos rezultātus sasniedza Rīgas brīvosta. Turklāt Rīgas osta spēja gūt tik labus panākumus tieši tāpēc, ka ostu pārvaldība bija decentralizēta. Rīgas brīvosta visu šo laiku bija pozicionēta kā ar pašvaldību cieši saistīta struktūra. Tā kā Rīgas pašvaldību jau ilgstoši vada Latvijas valdības opozīcijā esošas partijas, tad tas ļāva Rīgai un Rīgas brīvostai viegli distancēties no valdības piekoptās ārpolitikas histēriskākajām izpausmēm. Kad Ventspils nonāca noteiktu Krievijas tranzīta nozares biznesa grupu nežēlastībā, Rīgas pilsētas vadība, manevrējot starp valdības politiku un tranzīta nozares uzņēmēju interesēm, attīstīja Rīgas brīvostu par nozīmīgāko ostu Latvijā un Baltijā. Visu šo apstākļu ietekmē oficiālo un neoficiālo sankciju apmērs no Krievijas puses pret uzņēmumiem, kas darbojas Rīgas brīvostā, bija visai saudzīgs. Rīgas ostai noturēt lielus kravu apjomus ES un Krievijas attiecību saasinājuma brīžos bija iespējams tāpēc, ka Rīga tika uztverta kā pašvaldība, kuras līderi neatbild (ir pat pret) par vairāku valdības (jo īpaši ārlietu) ministru agresīvo retoriku.

Ja valdība pilnībā pārņems kontroli pār visām lielajām ostām, tad valdība noteikti nevarēs izpildīt solījumu «nodrošināt efektīvāku resursu izmantošanu». Visticamāk, lielās ostas zaudēs jau iegūtās konkurences priekšrocības, kuras tām nodrošināja pašvaldības. Vēl vairāk. Ja patiešām tiks īstenota viena no valdības prioritātēm satiksmes un transporta jomā - pārņemt lielās ostas «pilnā valsts kontrolē», tad starptautiski visas lielās ostas var tikt identificētas kā jaunās valdības politikas un ārpolitikas instruments. Tā kā lielākā daļa no ostu kravām ir Krievijas izcelsmes vai ienāk no Krievijas robežas puses, tad, īstenojot šādu reformu, nevajadzētu cerēt uz lieliem panākumiem un strauju kravu pārkraušanas apjomu pieaugumu, lai kādi ģēniji no valsts puses tiktu iecelti ostu vadībā. Tieši pretēji. Centralizācijas rezultātā ostu darbība pasliktināsies, to kapitāla vērtība trauksies uz leju, un tas ļaus dažiem, kas slepus ir finansējuši jaunās vadības partijas, cerēt uz lētu privatizāciju. Galu galā Latvijā vislabākais veids, kā nozagt vēl neprivatizēto, ir nomaskēt zagšanu ar OECD rekomendācijām.

Juris Paiders / nra.lv