Krišjānis Kariņš (Jaunā Vienotība (JV)) izskatās kā mazulis ar brīnumsvecīti rokās un pats vēl nespēj noticēt, kādos augstumos apstākļu sagadīšanās viņu iecēlusi. Viņš būs tas, kuru Valsts prezidents Raimonds Vējonis nosauks par jaunās valdības veidotāju, un nav jau arī vairs lielu šķēršļu, lai izveidotos piecu partiju valdošā koalīcija ar Kariņu kā premjeru. Tas ir cundurs, ka pati vismazākā 13. Saeimas frakcija un kuslākais kandidāts tagad būs valdošākais starp valdošajiem. Pirms vēlēšanām nevarēja zināt, vai JV vispār pārvarēs 5% barjeru, lai iekļūtu Saeimā, bet tā daždien gadās, ka tie pēdējie kļūst par pirmajiem.
Spriežot pēc tā, ka ilgā un mokošā valdības veidošana ievirzījusies finiša taisnē, vienošanās ir notikusi arī uz Mēness neredzamās puses - partiju sponsori būs kaut cik sadalījuši ietekmes areālus.
Tauta, kas balsoja par pozitīvām pārmaiņām, par taisnīgumu un jauniem spēkiem, var būt gandarīta tikai tādā ziņā, ka jaunajā Saeimā tagad divas trešdaļas deputātu ir jauni. Taču, ja raugās uz politiskajiem spēkiem kā tādiem, uz to vēsturiski jau spraustajiem karodziņiem, jāsecina, ka vecie, pieredzējušie brekši ir smalki apspēlējuši jaunos, arī vēlētāji ir, maigi sakot, apblēdīti. Apmēram tā pati publika, kas pirms 16 gadiem stūma savas intereses, izmantojot Jaunā laika zīmolu un Einaru Repši, spieto ap varu un ir varā arī šobaltdien - Attīstībai/Par! (AP), JV un Jaunā konservatīvā partija (JKP) tas pats vecais Jaunais laiks vien ir. Tikai sadalījies komandās un uzvilcis jaunus krekliņus. Ceturtā koalīcijas partija Nacionālā apvienība (NA) tāpat ir no dinozauriem. Vienīgi KPV LV var uzskatīt par jaunumu, taču tai radziņi ir aplauzti - šai partijai lika saprast, ka, ja tā turpinās lekties, valdību var izveidot arī bez KPV LV. Elektorāts var mierīgi aizmirst solījumus samazināt ministriju skaitu, var gaidīt ar maisu 3x500 eiro, tāpat būs jāviļas, cerot no parlamenta un valdības kaut kādu principiāli daiļāku atklātības, caurspīdības un eņģeliska godīguma politiku.
Diezin vai būs tā, ka valdība spēs darboties kā vienota komanda. Kariņš tiek celts premjera augstajā krēslā ar domu, ka viņš nevienam netraucēs, ar visiem mīļi runāsies, nevienam pretī neturēsies. Kariņa vēsturiskā loma ir būt izkārtnei, kuru neņem galvā un kurš reāli neko daudz ne vada, ne ietekmē.
Bet interesanti būs, ja Kariņš sadomās, ka pats ir varonis tautai un mēģinās stūrēt… Tad gan var sanākt daža kolīzija.
Jaunā valdošā koalīcija būs kolekcija - dažādu savstarpēji naidīgu personāžu portretu galerija, kur Aldis Gobzems (KPV LV) dziļi nīst AP politiķus un bauda tādu pašu «pretmīlu», kur NA līderi diezin vai spēj aizmirst JKP politiķa Jura Juraša nekorekto priekšvēlēšanu uzbraucienu.
Kamēr vienas partijas tā kā tomēr grasās kaut ko konstruēt un uzlabot, ir partija, kas joprojām nevar rimties un uzvedas tā, it kā vēlēšanas vēl tikai tuvotos. JKP politiķi Juta Strīķe un Jurašs neko citu neprot un nesaprot, kā tikai arestēt, atlaist, nogānīt, sagraut un nopostīt. Ar lielām bažām jāraugās, ko šīs partijas pārstāvis Tālis Linkaits darīs, kad kļūs par satiksmes ministru. Ar tranzīta nozari un satiksmi jau tāpat ir grūti. Vēl tikai trūka ministrijai nonākt agresīvu populistu nagos. Cērtot galvas ministrijai pakļautajās iestādēs un kapitālsabiedrībās, var iznākt, ka tiek padzīti labi speciālisti, pārtraukti kādi nozīmīgi projekti.
No dažādu partiju puses ir dzirdēta apņēmība veikt pašvaldību reformu, taču bail pat iedomāties, kādi konflikti var izcelties, ja šai delikātajai lietai politiķi ķersies klāt bez apdomas un voluntāri.
Virkne topošās valdības ministru ir jau pazīstami ar darbošanos augstos amatos. Visgrūtāko darbu uzņēmusies Ilze Viņķele (AP) kas gatavojas kļūt par veselības ministri. Viņas priekšgājēja Anda Čakša (ZZS) ir atstājusi mantojumā nepabeigtu veselības finansējuma reformu, kur vēl daudz neizlabota brāķa. Jācer, ka Viņķele izlabos brāķi, bet nesāks ārdīt pamatus.
Diezin vai kaut ko dumju darīs līdzšinējais VARAM ministrs Kaspars Gerhards, kurš būs zemkopības ministrs; arī ar aizsardzību vajadzētu būt visam kārtībā, jo Artis Pabriks (Attīstībai/Par!) ir kā radīts aizsardzības ministra amatam - prot runāt gludi un transatlantiski pareizi. Ir gan starp topošās valdības ministriem arī nepazīstami, valsts pārvaldē agrāk nebijuši kadri - Sandis Ģirģens, Ilga Šuplinska, Ieva Krapāne. Gan jau tad redzēs, ko šie cilvēki spēj.
Neviens nezina, vai Kariņa valdība valdīs ilgi. Nereti ir tā, ka monolīti saplaisā, bet uz ļodzīgiem pamatiem būvētas pagaidu barakas stāv un stāv un nesabrūk. Ja partijas un ministri rāmi kops tiem atvēlētos lauciņus un nebāzīsies pāri iezīmētajām robežām, ja nenotiks kāda globāla krīze un recesija, kāpēc lai valdība neturētos ilgi? Uz straujām, pozitīvām pārmaiņām pie šādas valdības gan nav īpaši ko gaidīt. Maksimālais labais, ko šī valdība varētu paveikt - neizdarīt tā, lai kļūst sliktāk.
Māris Krautmanis / nra.lv
Rādīt reklāmu
