No mūsu viedokļa svarīgākais ir - vai šī tikšanās stiprinās vai vājinās Latvijas drošību? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms jāatbild, kas patiesībā nodrošina Latvijas drošību? Vai tā dēvēto latvisko partiju vairākums Saeimā un Saskaņas atstāšana opozīcijā, vai tomēr Latvijas atrašanās NATO un līdzšinējās pasaules kārtības nemainīgums?

Lai arī Putins šobrīd ir galvenais līdzšinējās pasaules kārtības grāvējs un arī Tramps nav nekāds dižais tās sargātājs, viņu tikšanās varētu izrādīties pasaules kārtību stiprinoša. Kāpēc? Pastāv viedoklis, un es tam pievienojos, ka Putina huligānisko uzvedību starptautiskajā arēnā motivē viņa vēlme sarunāt ar Rietumiem «lielo vienošanos» par ietekmes sfēru sadalīšanu. Lai gan šāda vienošanās šobrīd nav pat teorētiski iespējama, jo neatbilst tai vērtību sistēmai, kāda valda Rietumos, Putins to nesaprot, jo pats visas šīs «vērtības» uzskata par tukšām runām, ar kurām Rietumu līderi maskē savas «patiesās» intereses.

Arī Tramps šīs vērtības neatzīst, un tas dod Putinam iluzoras cerības, ka šāda vienošanās ir panākama. Iluzoras tāpēc, ka arī šeit viņš atrodas savu greizo priekšstatu gūstā. Viņam grūti saprast, ka Trampa iespējas ne tuvu nav tādas kā viņam pašam, kur parlaments (Krievijas dome), valdība un mediji ir pilnīgā viņa kontrolē. Rietumu pasaule ir ierīkota pēc pavisam citiem standartiem, kur valstu vadītāji nav visvareni un neatkarīgi savos lēmumos. Trampam jārēķinās ar Kongresu un arī sabiedrisko domu. Tas nozīmē, ka Trampam tikšanās ar Putinu ir jāpasniedz kā sava uzvara, bet nostāšanās Putina idejiskajās pozīcijās nekādi nevar tikt par tādu uzdota. Trampam jāpanāk, ka Putins kļūst pielaidīgāks un savā ārpolitiskajā huligānismā mierīgāks. To Tramps var panākt, jo Putinam tiešs dialogs ar ASV līderi ir daudz svarīgāks nekā Trampam saruna ar Putinu.

No Latvijas drošības viedokļa Putina draudzība ar Trampu mums varētu būtu izdevīga.

Jau pieminētais Belkovskis ir izvirzījis versiju, ka, ja 2013. gadā Nobela Miera prēmija tiktu piešķirta nevis bezpersoniskajai Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijai (par vienošanos ar Sīriju par tās rīcībā esošo ķīmisko ieroču likvidāciju), bet gan Putinam, kurš bija galvenais šo ieroču likvidācijas iniciators (pēc tam, kad 2013. gadā Asads bija pārkāpis Baraka Obamas nospraustās «sarkanās līnijas» un draudēja ASV militārs trieciens), tad nebūtu ne Krimas aneksijas, ne hibrīdkara Ukrainas austrumos. Citiem vārdiem, ja Rietumi Putinu būtu viltīgi piejaucējuši, spēlējot uz viņa godkāri, tad pasaule šodien būtu daudz mierīgāka.

Tagad to pašu mēģina darīt Tramps. Viņš jau ir mēģinājis «piejaucēt» mazo raķešu vīriņu Kimu un pēc tā paša scenārija darbosies arī Helsinku samitā. Ja viņam tas izdosies, tad Putinam vairs nebūs vajadzīgas ārpolitiskas avantūras, lai ar viņu rēķinātos. Jau tas vien, ka Putins ar Trampu varēs viens otru saukt par draugiem, varētu būt pietiekami, lai apmierinātu Putina godkāri un vēlmi skaitīties par pasaules likteņu lēmēju.

No Latvijas drošības viedokļa Putina draudzība ar Trampu mums varētu būt izdevīga, jo nav iedomājama Putina konfrontācija (vienalga kādā veidā) ar NATO dalībvalsti, saglabājot draudzīgas attiecības ar Trampu. Lai cik Trampam būtu vienaldzīga Latvija, viņš nevarētu saglabāt seju un sekmīga Putina nomierinātāja tēlu, ja Putins izdarītu ko tādu, kas ASV tiktu interpretēts kā nedraudzīgs vai pat naidīgs gājiens. Draudzība ar Trampu stipri sasaistītu Putina rokas.

Līdz ar to divu cinisku, 21. gadsimta vērtības neatzīstošu politiķu tuvināšanās paradoksālā kārtā varētu uzlabot pasaules drošības līmeni. Protams, pastāv risks, ka Putins varētu šo to pārprast un izdarīt kādas muļķības, bet šis risks ir ievērojami mazāks, nekā varbūtība, ka «mīla» ar Trampu varētu uzlabot Putina attiecības ar Rietumiem kopumā. Šāds atkusnis drošības līmeni Eiropā un tātad arī Latvijā tikai paaugstinātu.

Bens Latkovskis/ NRA.lv