Laikā, kad katrs notikums veido ķēdes reakciju, ietekmējot nākamo tās posmu, vispareizākais ir mēģināt paskatīties uz situāciju no malas. Iespējams, pat atminēties bērnību un veltīt laiku labai pasaku grāmatai, kurās - kā zināms, iekodēta tautas gudrība, filozofija un morāle vai sniegta noderīga pamācība, ļaujot gūt emocionālu tikuma un labestības audzināšanu. Tieši kā pasaka par rabarberu Džo un rudo lapsu, no kuras, cerams, ikviens spēs gūt kādu mācību.
Nemaz ne tik senos laikos dzīvoja rabarbers vārdā Džo. Viņš bija stalts un samērā izstīdzējis rabarbers, kurš auga lielā, skaistā dobē kopā ar citiem patriotiski noskaņotiem rabarberu puikām. Tiek gan mēļots, ka šim rabarberam īpaši patika, ja to nedaudz iekausta ar rabarberu kātiem, tas ļāva tam sajusties skaistam, novērtētam un iekārotam. Vēl rabarberam Džo gāja pie sirds selfiji un dižoties ar tiem internetā.
Rabarbers Džo pavadīja savu ikdienu kā jau jebkurš cits dārzenis – vasaras laikā to veldzēja lietus, bet īpaši karstās dienās ūdens malku viņš smēla no tuvējās akas. Turpat netālu dienas vadīja tā draugs – šunels Jancis, kurš bieži mīlēja paslēpties rabarbera ēnā.
Kādu dienu rabarberu Džo apciemoja rudā lapsa, kura bija pazīstama ar savu īpaši viltīgo dabu. Viņa maigā balsī ieteica Džo aizbērt aku, no kuras viņš ilgu laiku bija veldzējies, tā vietā solot piegādāt ūdens valgmi no savējās.
“Katrs malks, ko tu dzersi no savas akas, iesprūdīs tev rīklē un pazudinās! Bet es tev došu sava avota ūdeni, kurš ir salds un radies no rīta Rasas lāsēm!” lapsu solīšanā nespēja pārspēt neviens, turklāt uzreiz piekodināja rabarberam Džo, ka, ja viņš to neklausīs, tūlīt izstāstīs visiem rabarbera nesmukos noslēpumus, par kuriem viss dārzs smiešoties. Tā rabarbers Džo paklausīja rudajai lapsai un ļāva aizbērt aku, no kuras viss dārzs ilgus gadus bija smēlies veldzi.
Gāja laiks, līdz atkal uznāca sausums, bet no rudās lapsas ar solīto avota ūdeni ne miņas. Šunels Jancis gan ko mēģināja rakstīt tviterī un likt noprast, bet lapsa nelikās ne zinis, tai pašai bija savs Rasas avots un dzīve likās beidzot piepildīta.
Tad nu rabarbers Džo beidzot saprata, ka ir piemānīts – taču arī darīt vairs neko nevarēja, spēki zuda un viņš pamazām sāka vīst. Arī uzticamais šunels Jancis, vairs nespēdams patverties viņa ēnā, bija novērsies no Džo un vientulīgi klīda apkārt nevienam nevajadzīgs.
Kādu dienu garām rabarberam Džo skrēja jaunieši ar Latvijas karodziņu rokās un tam šķita, ka tas nu beidzot būs viņa glābiņš, bet nekā – viņi tikai paspēra savītušo rabarberu ar kāju un nicīgi novērsās. Savukārt arī rudo lapsu piemeklēja nelāgs liktenis - tā pārdzērās ūdeni savā Rasas avotā un pārsprāga.
Pasakas morāle? Bez morāles. Kurš saprata, tas saprata, jā kāds nesaprata – nav lemts.
Rādīt reklāmu
