Milzīga problēma Latvijai ir nevis Sīrijas bēgļi, bet mūsu pašu sadzīve, milzīgs daudzums nejēdzību, kas padara mūsu dzīvi šepat iekš latviešiem grūtu un neciešamu. Piemēram, bija šonedēļ gadījums, kad pārdzērušies deģenerāti iebruka kāda muzikanta dzīvoklī, piekāva viņu, salauza viņam roku. Tādēļ viņš nevarēs kādu laiku muzicēt, nopelnīt sev un ģimenei naudu.
Kas vainīgajiem neliešiem par to? Viņi ir drusciņ paturēti čokā, bet jau izlaisti. Atkal varēs dzert un terorizēt apkārtni.
Sabiedrībai vajadzētu visas spuras celt gaisā par to, ka likumi un prakse ir par mīkstu, lai sauktu pie atbildības huligānus, trokšņa taisītājus naktīs, točku turētājus, piemēslotājus un piekakātājus. Taču sabiedrība negrib zināt, kas notiek kāpņu telpā, bet uzgriež skaļāk televizoru, kur rāda briesmu stāstus par bēgļiem. Bet, ja nav pieprasījuma, tad nav arī piedāvājuma, – valsts vara pat nezina, kādi likumi jāpieņem, lai pasargātu savu tautu no roku salauzējiem. Laikam tāpēc, ka priekšstāvji un labieši savā vairākumā dzīvo ciematos, kur sardzes būdiņa un šlagbaums priekšā un kur nevar ielauzties kaimiņu Gena vai Janka ar šņabja peregaru mutē un cirvi rokā.
Ir saprotams, kāpēc rodas galēji pagrimušu zemcilvēku šķira. Latvija ir atpalikusi attīstībā, mūsu preces ir mazpējīgas konkurēt, naudas valstī nav, tāpēc arī apmaksāta darba nav. Vieglāk ir kaut ko nozagt un nopirkt visīsāko ceļazīmi un laimes izjūtu – pudeli. Taču tas nav attaisnojums tam, ka kaimiņš iet un salauž roku kaimiņam. Ir jāapkaro gan sekas, gan cēloņi. Ar cēloņiem būs grūtāk un ilgāk, bet tas nenozīmē, ka pret sekām nevajadzētu vērsties.
Bija izcili skaists laiks, kad sabiedrības mērs bija pilns un radās cilvēku kopas, kas aktīvi biedrojās, protestēja un spieda uz likumdevējiem un izpildvaru, lai taču beidzot tiktu likvidētas «legālo narkotiku» tirgotavas. Vajadzēja daudzus no spaisiem bojā gājušus jauniešus un divus gadus darba likumdošanas jomā, līdz beidzot problēma tika atrisināta. Tagad vismaz klajā formā spaisus jeb dzīvībai bīstamas narkotikas vairs nevar iegādāties. Tas bija labi, taču diemžēl nav turpinājuma. Nejēdzību joprojām ir pietiekami, un tās ir tādas, kas normālā eiropiskā sabiedrībā jau sen ir iznīdētas. Mēs paši esam pie tā vainīgi, ka dzīvojam «bļa, bļa» zaņķībā un klausāmies to. Tāpēc ir liekulīgi šausmināties par dzejnieces Agneses Krivades dzejoli, kur šis necenzētais vārds it labi un mākslinieciski attaisnoti iekļaujas. Māksla mēdz atspoguļot realitāti, bet realitāte diemžēl ir tāda, ka mātes vārdi tai atbilst.
Varbūt tas tāpēc, ka esam joprojām padomju cilvēki un ilgie gadu desmiti padomijā nav pagājuši bez sekām domāšanai. Kā padomju sistēmai opozīcijā esoši mēs sapratām, ka Pavļika Morozova varoņdarbs ir nelāgs, taču nespējam adekvāti novērtēt situāciju, kurā tik tiešām var un vajag ziņot. Latvieši mierīgi paiet garām negadījumu vietām, neziņo par noziegumiem, kam bijuši aculiecinieki, korumpē un korumpējas, jo stučīt taču nav labi. Tikmēr Vakareiropā tā nedomā – ja ir pamats ziņot policijai, tad cilvēks ne mirkli nešaubās un to izsauc. Norvēģijā necili viesnīcas apkopēji pamanīja, ka latviešu lidotāji dzer viskiju un grasās vadīt lidmašīnu. Viesnīcas darbinieki spēja iztēloties, ka tas var novest pie traģēdijas, un to novērsa, informējot varas iestādes. Un pareizi darīja.
Latviešiem vēl jāmācās pareizā izvēle. Ja līdzīgs gadījums būtu Latvijā, visticamāk, būtu tā, ka mūsu darbinieki nodomātu: «Es jau tāds maziņš. Klientam vienmēr taisnība. Savākšu es viņa vēmekļus, un lai viņš vada lidmašīnu. Gan jau nekas slikts neatgadīsies.»
Taču slikta atgadīšanās mēdz notikt, un tai ir likumsakarīgs raksturs. Ja ir vienaldzība, tad tas ved uz bēdīgu galu. Tāpēc Latvija ir Eiropas čempione nāvīgu autoavāriju ziņā. Pat Indijā, kur valda absolūts haoss ceļu satiksmē, nāvju procents pret iedzīvotāju skaitu autoavārijās ir mazāks nekā Latvijā. Slīkoņu un kūlas ugunsgrēku upuru skaits daždien Latvijā ir lielāks nekā bojāgājušo skaits Donbasā un Sīrijā. Jau Garlībs Merķelis 18. gadsimtā apcerēja tās slimības, ar kurām sirgst latvieši. Vienaldzība, bezjūtība un bezatbildība ir nelāgas kaites. Šīs slimības izpaužas pret pilnīgi visu – gan attieksmē pret nelaimīgajiem bēgļiem, gan prasībās pret saviem pašvaldību un valdību vīriem, gan pašiem pret sevi. No šīm slimībām var ārstēties, bet vispirms jāapzinās, ka esam slimi.
Rādīt reklāmu
