Tagad parādnieku esot 29 561. Turklāt konstatēts, ka «piedzīt izdodas labi ja desmito daļu no tā, ko pienāktos piedzīt», un ka «šķirtajās ģimenēs liels nabadzības un sociālās atstumtības risks». Gan šīs atziņas, gan nemaksātāju skaita dinamika man liecina, ka problēmas cēlonis lielā mērā izriet no tā, ka valsts politika nav pievērsta sabiedrības kvalitātei, tās nākotnei.

Bet, ciktāl runāt par sekām, par pašiem nemaksātājiem, tiktāl šis ir viens no tiem samērā nedaudziem gadījumiem, kad es subjektīvi esmu par nesaudzīgu valsts apiešanos ar šādiem ļaudīm. Man riebjas ne tikai tie, kuri, būdami rīcībspējīgi, pamet savus bērnus, bet arī tie, kuri pamet, kuri «aizmirst» savus vecākus, savus tuvākos. Tāpēc, ciktāl runāt par politikas sekām (nemaksātāju, manuprāt, milzīgo apjomu), es ieskaitītu alimentu nemaksāšanu kriminālnoziegumu kategorijā jau sākotnējās nemaksāšanas stadijās, nevis vien kaut kādos «galapunktos». Šāda kvalifikācija nekādā ziņā nenozīmētu atsēdēšanu parādu nomaksas vietā. Ja nu vienīgi tādās labošanas darbu iestādēs, kur iespējams ij sevi uzturēt ar paša darbu, ij dzēst parādu. Turklāt parāds (bērnam vai valstij, ja valsts maksājusi nemaksātāja vietā) nebūtu dzēšams nekādā situācijā. Tas jāatdod bērnam arī pēc tam, kad viņš sasniedzis pilngadību. Uzturlīdzekļi bērniem beznosacījumu režīmā jāmaksā arī no bezdarbnieka, invaliditātes, sociāliem u.c. maksājumiem. Nevis no atalgojuma, bet no jebkuriem ienākumiem. Atrunas – pašam nav ko ēst, nav no kā maksāt, sievietes (vīrieši) – maitas, nez vai tas ir mans bērns, prezervatīvi nekvalitatīvi… – šajā gadījumā man nešķiet attaisnojums. Protams, katrs gadījums ir individuāls, bet, parunājies ar kvalificētiem cilvēkiem par to, kādi personāži, kādi psihotipi veido nemaksātāju pamatmasu, palieku pie sava. Jo vairāk – es šo ļautiņu masā ieskaitu arī tos «tētukus» vai «mammītes», kuri maksā alimentus, bet pametuši savus tuvākos tik tāpēc vien, ka tie nonākuši nelaimē, kļuvuši kopjami (pats zinu pāris tādus).

Šāda nemaksāšanas kvalificēšana manā izpratnē un konkrētos apstākļos tad arī nozīmētu visefektīvāko tādas situācijas radīšanu, kad alimentu maksāšana top veids, kā izvairīties no citām, daudz lielākām nepatikšanām. Protams, kaut kādu efektu var dot, piemēram: liegums tiem, kas iekļauti nemaksātāju sarakstā, izbraukt no valsts; īpašumu arests (ja vien manipulācijas ar to nav pievērstas parādu nomaksai); liegums saņemt kredītu… taču konkrētā situācijā šie pasākumi nemaksātāju skaita dinamiku tikai nobremzēs, labākajā gadījumā – apturēs. Ir jāgādā par situāciju, kad nemaksātājs nevar justies netraucēts un brīvs no sava parāda, lai kādā stāvoklī arī būtu un lai kur būtu (te vai ārzemēs). Kad visi iekoptie nemaksātāju triki – īpašumu pārrakstīšana, darbs vietās, kur algu maksā aploksnēs... – kļūst bērnu spēles.

Savukārt tādas lietas kā uzturnaudas nemaksāšana bērnam tāpēc, ka tādā veidā gribas atriebties bijušajam laulātajam, man dara pieļaujamu soda koeficienta ieviešanu par samaksas kavēšanu. Līdzīgi kā mēs maksājam soda naudu, ja neesam laikus norēķinājušies par elektrību. Jo ir jāsoda par to, ka paša problēmas tiek kārtotas uz bērna rēķina. Šajā gadījumā es pat pieņemtu, ka bērna tiesības un vajadzības nav vis kā tādas līdzvērtīgas, bet ir augstākas par nemaksātāja tiesībām un vajadzībām. Un – tostarp arī nolūkā, cik tik var, ierobežot nemaksātāju nolīgto «labo advokātu» manipulēšanas iespējas – maksimāli uzskatāmi, skaidri un primitīvi definētu atbildības faktu. Nesamaksāji bērnam, nekustējies, lai varētu samaksāt – vainīgs. Attaisnojums var būt tikai paralīze (varbūt) vai nāve. Vārdu sakot, neredzu nekādu iemeslu ar šo ļaužu kategoriju, kura pastāv starp gļēvumu, izlaidību un noziegumu, auklēties.

Viktors Avotiņš/ NRA.lv