Arī Ārlietu ministrijai neskādētu rūpīgāk veikt savus ministrijas nolikumā paredzētos pienākumus vienotas valsts ārpolitikas veidošanā. Jo nez vai par vienotu valsts ārpolitiku liecina Mūrnieces paziņojums, ka viņa «viennozīmīgi atbalsta ieroču piegādes Ukrainai», par ko viņa arī runās, turpmāk tiekoties ar ārvalstu vēstniekiem. Pārliecība par to Mūrniecei nostiprinājusies vizītes laikā Ukrainā, tiekoties ar prezidentu Petro Porošenko, kurš, tikko atgriezies no Minskas sarunām, lūdzis uzrunāt Rietumu partnerus Eiropā un ASV par ieroču piegādēm. Saeimas spīkere izklausās pēc lādzīgas tantiņas – «man palūdza, es nevaru atteikt», nevis pēc vispusēji informētas, stratēģiski domājošas un plašāku laukumu redzošas augstas valsts amatpersonas, kas atbildīga ne tikai par saviem un partijas reitingiem, bet arī par valsts nacionālo drošību. Mūrnieces teikto neamortizē arī viņas piebilde par to, ka «runa ir par aizsardzības ieročiem, kas ir vajadzīgi Ukrainas aizsardzībai, nevis par tādu bruņojumu, kas varētu kalpot citu valstu ieņemšanai». Cerams, ka vienkārši banalizē.

Vai viņai neradās jautājumi, kāpēc rietumvalstu līderi tik izmisīgi cenšas rast diplomātiskus risinājumus, nosēdināt pie sarunu galda visas konfliktā iesaistītās puses, pat par teroristiem uzskatītos? Kāpēc Vācijas kanclere Angela Merkele cenšas piezemēt ASV gatavību sūtīt ieročus Ukrainai? Nu jau arī Kanāda paudusi tādu gatavību – uz šo vēstniecību varētu aiztipināt izpalīdzīgā Mūrnieces kundze! Tikai atšķirība tāda, ka ieroču piegādes gadījumā plašāka mēroga karš izceltos nevis Amerikas kontinentā, kur militārās rūpniecības pasūtījums pat varētu stutēt ekonomiku, bet Eiropā. Un ne tikai Ukrainā. Ne velti NATO pastiprina savu klātbūtni Baltijā, tostarp Latvijā izveidojot komandvadības štāba elementu, un veido ātras reaģēšanas vienības. Vai tiešām gribam tās pārbaudīt reālā kara darbībā? Kāpēc Polija, ar visu tās sāpīgo attiecību vēsturi ar Krieviju un vēl 2010. gada Smoļenskas aviokatastrofu, kurā Polija zaudēja 96 cilvēkus un savu politisko eliti, skaidri pateikusi, ka nepiegādās Ukrainai smagos ieročus, pat neizskatīs tādu iespēju? Pārtikas un cita nemilitāra palīdzība Ukrainas armijai ir cita lieta.

Arī mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kurš sociālajos tīklos atļaujas būt gana vaļīgs, vismaz šajā jautājumā neskrien ratiem pa priekšu. Tieši otrādi – skaidri pauda Latvijas ārpolitisko nostāju pēc tikšanās Latvijā ar Vācijas ārlietu ministru Franku Valteru Šteinmeieru: Vācija un Latvija nav gatavas atbalstīt lēmumu par ieroču piegādi Ukrainai – tas nenesīs mieru valstij, bet otrādi – jaunus upurus. Rinkēvičs toties runā par Eiropas Savienības nopietnāku atbalstu Ukrainas ekonomikai, sociālajai sistēmai, reformu procesam. Attiecībā uz konflikta risinājumu, viņaprāt, «joprojām nekā labāka par Minskas vienošanos nav». Protams, var kritizēt Minskas vienošanos, tā īsti nepatīk nevienai pusei, bet tas bija kompromiss, ko tajā brīdī varēja panākt. Protams, vēl jautājums, kā šī vienošanās tiks ievērota, bet katrā ziņā būtu pāragri pāriet pie smagās artilērijas. Bail pat par to domāt.

Ārlietu ministrs regulāri tiekas ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu un premjeri Laimdotu Straujumu, kuri izklausās daudzmaz apgaismoti par šo Latvijas ārpolitisko nostāju, kas amatpersonām būtu jāiemācās tāpat kā «mēs par vienotu Ķīnu». Jā, sirds dziļumos daudzi latvieši jūt līdzi Ķīnas okupētajai Tibetai un labprāt redzētu mūsu amatpersonas apkampjamies ar dalailamu, bet tās to nedarīja, pasaulslavenajam mūkam viesojoties Latvijā! Tās toties tagad ved uz Latviju Ķīnas uzņēmējus un ver durvis uz plašo Ķīnas tirgu, kas tik ļoti vajadzīgs mūsu uzņēmējiem pēc Krievijas tirgus aizvēršanās. Tā ir reālpolitika. Bet kāpēc no Ārlietu ministrijas informatīvās aprūpes ir pamukusi Saeimas priekšsēdētāja? Ja tā turpināsies, 16. martā varēsim jau dzīvot citā realitātē, kā Minskas sarunu priekšpusdienā izmeta Rinkēvičs.

Baiba Lulle / NRA.lv