Līdz šim Grieķija bija viena no paklausīgākajām ES grūtdienēm. Pie varas
bija valdības, kuras veidoja Valdim Dombrovskim līdzīgi kloni. Labējās
valdības pēdējos gados centās iepotēt grieķos vainas apziņu par valsts
milzīgo parādu: ir atbildīgi grieķi, tikai un vienīgi grieķi.
Tomēr ikviens grieķis un arī negrieķis saprot: lai dejotu tango, ir vajadzīgi divi. Grieķijas valdības tik ilgi varēja zagt, turklāt tik lielu miljardu skaitu, tikai tāpēc, ka afēras veidoja kopīgi ar vācu un amerikāņu finanšu sektoru un godīgi dalījās nozagtajā.
Iepriekšējās valdības bija ļoti ērtas, jo uzņēmās vainu starptautiskā finanšu sektora vietā un pavēra ceļu jaunām finanšu piramīdām un mahinācijām. Iepriekšējo valdību loģika bija patiešām fantastiska. Tās centās grieķus pārliecināt – vislabākais veids, kā samaksāt Grieķijai uzkrauto vairāk nekā 300 miljardus eiro lielo parādu, ir turpināt aizņemties naudu procentu nomaksai un iztirgot par smieklīgi zemām cenām vēl neprivatizētos Grieķijas valsts īpašumus.
Tagad ir notikusi valdības maiņa. Paklausīgo dombrovsku klonu vietā ir ienākuši citi – vēl nepieradinātu ministru paaudze.
Tagad notiekošais atgādina pokera spēli. Grieķijas jaunā kreisā valdība pieprasa, lai Eiropa piekāptos vairākos būtiskos punktos. Eiropa gatava piekāpties, bet tajā gadījumā, ja grieķi neblefo. Savukārt Eiropa nevēlas piekāpties, ja grieķi blefo. Kurš pateiks, vai jaunā Grieķijas valdība blefo vai ne? Ja Eiropa piekāpsies, tad sanāks, ka agresīva šantāžas politika sniedz lielāku labumu nekā iztapīga un paklausīga uzvedība. Atbalstot grieķu idejas, tiks radīts precedents, ka ar draudiem un šantāžu var panākt vairāk nekā ar dombrovskveidīgu iztapību.
Turklāt Eiropas piekāpšanās jaunajai grieķu valdībai izskatīsies pēc iepriekšējo draugu – labējo politiķu uzmešanas. Šāds precedents provocēs arī citas valstis (Itāliju, Spāniju, Portugāli u.c.) mainīt taktiku, ka draudu politika, izmantot bezjēdzīgus veto savu interešu sasniegšanai, torpedējot ES kopīgai politikai svarīgus jautājumus, ir labāka par piekāpšanos un padevību.
Tomēr kādas sekas var prognozēt gadījumā, ja ES līderi nepiekāpsies un grieķi patiešām nostrādās kaut ko nopietnu? Ja izrādīsies, ka jaunās valdības politiķi ir nevis bailīgi oportūnisti (viegli uzpērkami, piebarojami un pieradināmi), kuriem skaļi lozungi bija tikai līdzeklis varas sagrābšanai, bet ka tie patiešām ir avantūristi, kas gatavi riskēt?
Vispirms – tad Grieķijā būs relatīvi viegli atbildību par 2015. gada ekonomiskajām problēmām novirzīt (no vietējās varas) EK vai ECB virzienā. Nonākot konfliktā un pilnīgā nepiekāpībā no EK un ECB puses, Grieķijas rīcībā būs morāli argumenti destruktīvi izmantot veto tiesības ES Padomē.
Grieķija patiešām var spert soļus, lai attālinātos no eirozonas. Lai gan Grieķijas finanšu ministrs deklarē, ka sarunu neveiksmes gadījumā jaunās valdības rīcībā plāna B neesot, taču ir vairāki loģiski rīcības varianti. Ir iespējama agresīva Grieķijas nodalīšanās no eirozonas. No kāda mirkļa visi rēķini, depozīti un kredīti bankās, kas atrodas Grieķijas jurisdikcijā, tiek konvertēti jaunā nacionālā valūtā. Ir iespējama arī «maigā» nodalīšanās. Brīdī, kad jaunajai valdība aptrūksies līdzekļu pensijām un valsts izdevumiem, valdība var, neaiztiekot esošo noguldījumu un kredītu sistēmu (tā paliek eiro sistēmā), emitēt jaunu valūtu, ieviešot divu paralēlu valūtu (eiro un jaunā valūta) apgrozību, pakāpeniski palielinot jaunās valūtas lietojuma jomu.
Tomēr, lai gan Grieķijas ietekme uz eirozonu kopumā nav ievērojama, vislielākais risks ir par to, ka Grieķijas precedents var izraisīt lavīnveida depozītu turētāju neuzticību banku sektoram visā ES. Faktiski riski, kādus var radīt Grieķijas iespējamā rīcība, ir nozīmīgi argumenti, lai meklētu saprātīgu risinājumu izejai no Grieķijas krīzes.
Grieķijas parāds ir pārāk liels. Kamēr Grieķijas ekonomika uzrāda tikai stagnējošas tendences, atgūt parādu pilnībā nav nekādu cerību. Līdz ar to Grieķijas ekonomikas izkustināšana no ekonomikas sastinguma punkta nav izdevīga tikai tiem, kas joprojām cer par smieklīgi zemām summām iesaistīties Grieķijas valsts īpašumu privatizācijā, bet ir izdevīga Grieķijas kreditoru lielākajai daļai.
Rādīt reklāmu
