Šobrīd valdības dienaskārtībā ir iekļauts priekšlikums samazināt PVN
likmi pārtikas produktiem. Tiek piedāvāta iespēja no standarta likmes
21% pāriet uz samazināto 12% likmi.
Ja samazināta likme tiks piemērota pilnīgi visiem pārtikas produktiem, tad šādas izmaiņas ietekme uz valsts budžeta ienākumiem būs mīnus divsimt miljonu eiro. Pēdējos piecpadsmit gadus valdība strādā ar budžeta deficītu. Pēdējo reizi valsts kopējo finanšu pārpalikums bija fiksēts tikai 1997. un 1998. gadā. Savukārt absolūtā izteiksmē pēdējos divus gadus valsts kopējo finanšu deficīts palielinās un 2013. gadā jau sasniedza 200 miljonu eiro. PVN samazinājums pārtikai dubultos valsts sektora kopējo deficītu vai arī būs jāveic valsts izdevumu konsolidācija par 200 miljoniem eiro.
No otras puses – PVN samazinājums pārtikai var samazināt pārtikas preču cenas, kas var jūtami palielināt iedzīvotāju reālos ienākumus. Iedzīvotāju reālie ienākumi ir fakts, kas atceļ pasaku par Latvijas veiksmes stāstu. 2008. gadā vidējā alga bija 498 eiro, bet 2013. gadā – 516 eiro. Tas nozīmē, ka piecu gadu laikā ir noticis 3,6% liels darba algas pieaugums. Oficiālā inflācija pa šo laiku bija 9,3%. Tātad, lai dzīves līmenis paliktu nemainīgs, 2013. gadā vidējai algai vajadzēja būt par 9,3% lielākai nekā 2008. gadā, bet alga ir tikai par 3,5% lielāka.
No tā izriet, ka 2013. gadā vidējā reālā alga bija 94,9% līmenī, salīdzinot ar 2008. gadu. Tas ir Eiropas līmeņa neveiksmes stāsts! PVN samazinājums pārtikai ļautu šo proporciju uzlabot. Tikai PVN samazinājums neuzliek par pienākumu tirgotājiem samazināt preču realizācijas cenas. Ja vienlaikus ar PVN samazinājumu tirgotāji palielinās
starpniecības daļu par 9% no realizācijas cenas, tad PVN izmaiņas neradīs nekādu gala cenu samazinājumu, bet ļaus tieši starpniecības sektoram akumulēt vēl lielāku daļu no valsts bagātības. Protams, būs izņēmumi, protams, var izsludināt goda nosaukumu: «Godīgs cenas samazinātājs», bet tas nedotu jūtamus rezultātus.
Tomēr PVN samazinājums pārtikai ir ar lielu populistisku un propagandisku efektu. Pat tad, ja tirgotāji izmantos zemo PVN savas pelņas palielināšanai, iznāks, ka valdība ir laba, bet tirgotāji – slikti.
Tomēr mazāka PVN likme var tikt lietota kā svarīgs vietējās ražošanas atbalsta instruments. Šo ideju savā 2014. gada intervijā Neatkarīgajai izteica partijas Latvijas attīstībai līderis Juris Pūce: «Polijā ir ļoti racionāli izveidota PVN likmju sistēma. Polijā ir trīs PVN likmes – pamatlikme 23% un divas pazeminātās likmes – septiņi un trīspadsmit procentu. Septiņu procentu likme tiek piemērota neapstrādātai gaļai, svaigam pienam, ka arī vietējiem augļiem un dārzeņiem, pamatā tam, kas tiek ražots uz vietas. 13% likme tiek piemērota galvenokārt tām pašām precēm, bet jau apstrādātām. Visam pārējam PVN likme ir 23%. Poļi ir rūpīgi izanalizējuši savu eksporta un importa bilanci, vietējo patēriņu, un PVN likmes ir zemas preču grupām ar augstu vietējo ražošanas un patēriņa īpatsvaru. [..] Samazināt PVN pilnīgi visām precēm ir aplams risinājums. Varbūt šādu metodi var izmantot ar sociālu mērķi, lai panāktu mazākas cenas pārtikas precēm. Mazāks PVN dod lielāku labumu tiem, kam patēriņš ir lielāks, turklāt samazināts PVN visām pārtikas precēm ievērojami, ļoti ievērojami samazinās valsts ienākumus un līdz ar to samazinās valsts iespējas pārdalīt ienākumus par labu tiem, kam to visvairāk pietrūkst.»
Ja PVN likmi izmanto kā valsts atbalsta politikas instrumentu, tad būtu jāsāk ar PVN likmes samazināšanu nevis pilnīgi visai pārtikai (tā būs importa stimulēšana), bet gan zema PVN likme jāpiemēro tikai konkrētām pārtikas preču grupām. Piemēram, sākumā zemo PVN likmi attiecinot tikai uz svaigu maizi vai tikai uz svaigu un pasterizētu pienu, kurā mazāks PVN var gan sekmēt cenu pazeminājumu, gan sniegt atbalstu vietējai ražošanai.
Rādīt reklāmu
