Janvāra nogalē bija vērojamas dramatiskas pārmaiņas globālajos valūtas
tirgos. 23. janvārī eiro un dolāra oficiālais kurss Eiropas Centrālajā
bankā (ECB) sasniedza rekordzemu atzīmi – 1,12 ASV dolāri par vienu
eiro, bet pagājušajā nedēļā ECB kurss svārstījās ap 1,13 dolāriem par
eiro.
Iemesls globālam eiro kritumam ir jaunā ECB politika – iepludināt eirozonas ekonomikā vairākus simtus miljardu dolāru. Principā tā ir nomaskēta naudas emisija, un līdz ar to, pieaugot eiro piedāvājumam, tirgi reaģē un eiro vērtība samazinās.
Tā kā kopš šī gada 9. janvāra naftas (Brent markas) cenas svārstījās ap 49 dolāriem par barelu, bet naftas cenas tiek noteiktas dolāros, tad, naftas cenai paliekot nemainīgai, eiro vērtības kritumu mēs sajutīsim kā degvielas cenu kāpumu. No 9. janvāra eiro vērtība pret dolāru nokritās par 5%, un tas nozīmē, ka gadījumā, ja naftas cenu līmenis un eiro apmaiņas kurss paliks nemainīgs, degvielas cenai būs jāpieaug par 5%.
Taču šī pārmaiņa, kuru sajutīs vienkāršais cilvēks un Latvijas bizness, ir sīkums, salīdzinot ar tiem katastrofālajiem zaudējumiem, kurus eiro vājums radīs Latvijas valsts finansēm.
Ja šāda eiro un dolāra attiecība (vai vēl zemāka) saglabāsies ilgtermiņa perspektīvā, tad Latvijas finanses gaida katastrofāli zaudējumi. Latvijas ārējais parāds pieaugs par 400 līdz 500 miljoniem eiro. Par šo katastrofālo perspektīvu mums ir jāpateicas Vienotības finanšu politikai un tam, ka ilgstoši tika izveidots Vienotības monopols Ministru prezidenta un finanšu ministra posteņiem.
2012. gadā, kad Latvijas valsts intensīvi gatavojās iestājai eirozonā, Valdis Dombrovskis un Andris Vilks īstenoja ļoti dīvainu darījumu – tika nolemts emitēt valsts parādzīmes nevis eiro valūtā, bet ASV dolāros.
2012. gada februārī Latvija emitēja piecu gadu obligācijas viena miljarda ASV dolāru apmērā ar fiksēto procentu (kupona) likmi 5,25% gadā. 2012. gada decembra sākumā Latvija emitēja septiņu gadu obligācijas 1,25 miljardu ASV dolāru apmērā ar fiksēto procentu (kupona) likmi 2,750% gadā.
Par to, ka šāda politika vairāk līdzinās avantūrai ar prognozējamiem milzu zaudējumiem, vēl pirms dolāru obligācijas emisijas sākuma trauksmi cēla Latvijas komercbanku analītiķi. ABLV bankas galvenais analītiķis Leonīds Aļšanskis (Dienas Bizness, 2011. gada 13. jūnijs) finanšu ministra Andra Vilka ieceri aizņemties vairākus miljardus ASV dolāru novērtēja ar šādiem vārdiem: «Ja tuvāko piecu gadu laikā dolārs nostiprināsies pret eiro, iespējams, valstij nāksies atmaksāt par 20–30% lielāku summu latos nekā tā, ko esam aizņēmušies.»
Neatkarīgā jau rakstīja (2014. gada oktobris), ka arī 2013. gadā Finanšu ministrija veica nevajadzīgu vienu miljardu lielu obligāciju emisiju, bet jau eiro valūtā, sagādājot nākotnē Latvijai ievērojamus zaudējumus. Laikā, kad Latvijas Valsts kasei nebija vajadzīgi tik lieli finanšu resursi, Finanšu ministrija emitēja obligācijas par vienu miljardu eiro ar fiksēto procentu (kupona) likmi 2,875% gadā. Kad 2013. gada novembrī Eiropas Centrālā banka refinansēšanas likmi pazemināja līdz 0,25% gadā, bet 2014. gada septembrī ECB refinansēšanas likmi noteica jau 0,05% lielumā, kļuva skaidrs, ka lieka miljarda aizņemšanās par pārāk augstām likmēm nozīmē 100 miljonus eiro lielākus izdevumus nākamo 10 gadu laikā.
Savukārt Finanšu ministrijas lēmums emitēt ASV dolāru obligācijas 2012. gadā var sagādāt jau daudz ievērojamākus zaudējumus – 400 līdz 500 miljonu eiro apjomā. Tikai vairāk nav no kā prasīt politisku atbildību. Valdis Dombrovskis ir pārcēlies uz Eiropu, bet Andris Vilks politiku pametis. Taču pēc mums visiem sagādāto zaudējumu mērogiem Vienotība šobrīd jau sāk pārspēt valsts izzagšanas apjomus gan Latvijas ceļa, gan Tautas partijas varas laikmetos.
Rādīt reklāmu
