Varas elite nespējā adekvāti risināt Latvijas akūtās problēmas – novērst
narkotiku tirdzniecības uzliesmojumu, notvert Imantas maniaku, tikt
skaidrībā par elektrības cenu politiku, valsts izaugsmi utt. – nolēmusi
vērst kriminālatbildību pret trivializatoriem.
Izrādās, ka uz katra ielas stūra Rīgas centrā narkotirgoņi nevis piedāvā spaisu, bet rupji trivializē PSRS un nacistiskās Vācijas piekopto agresiju pret Latviju. Nav taču lielāka grēka un nozieguma par rupju trivializāciju.
Šis termins jau ir iegājis tautas apritē, folklorizējies. Nesen dzirdēju, kā ar vārdkopu «rupjš trivializators» tika apzīmēts cilvēks, kurš uzvedās līdzīgi Saeimas deputātam Andrejam Judinam, gvelza tukšus salmus un pilnīgi nespēja izskaidrot savu ieteikumu un iniciatīvu jēgu.
Tomēr iecerētā krimināllikuma reforma nav joks, bet var būt pasākums ar ļoti smagām sekām. Dīvainā kārtā Latvijas krimināllikuma reforma laikā ir sinhronizēta ar līdzīgām likumdošanas iniciatīvām... Krievijā. Pagājušā gada decembrī Krievijas krimināllikums tika papildināts ar 280.1. pantu, kas nosaka, ka publiski aicinājumi, kas apdraud Krievijas Federācijas teritoriālo nedalāmību, ir sodāmi ar 10 000 dolāru naudas sodu vai ieslodzījumu līdz trim gadiem. Par tādiem pašiem aicinājumiem, ja tie tiks izteikti masu informācijas līdzeklī vai internetā, iespējamais sods pieaugs līdz 5 gadiem cietumā. Likums stāsies spēkā šā gada 9. maijā. No 2014. gada 10. maija, ja kaut viens Krimas tatārs vai ukrainis kaut vai vienā tvitera ierakstā izteiksies, ka Krimai būtu jābūt Ukrainas sastāvā, par to varēs norauties... piecus gadus Mordovijas lēģeros. Arī Saeimas deputāts Andrejs Judins kopīgi ar Saeimas Juridisko komisiju, iesniedzot krimināllikumā grozījumus otrajam lasījumam, aizsoļoja pa Mordovijas lēģeru judikatūras ceļu Krievijas virzienā.
Jau esošo krimināllikumā 74.1. pantu, kas nosaka aizliegumu publiski slavināt, noliegt vai attaisnot īstenotu genocīdu, noziegumus pret cilvēci, noziegumus pret mieru un kara noziegumus un paredz līdz pat piecu gadu brīvības atņemšanu, tiek piedāvāts papildināt, aizliedzot arī «rupju trivializēšanu».
Cik noprotams, Latvijas ļaudis gan Gudeniekos, gan Ērģemē un pat Asūnē ir pārtraukuši noliegt, cildināt un attaisnot Ruandā 1994. gadā piekopto genocīdu un masveidā sākuši to bezkaunīgā kārtā rupji trivializēt. Tā kā atbilstoši Latviešu valodas vārdnīcas (Rīga, Avots, 1987, 814. lpp.) definīcijai triviāls ir tas, kas ir «nodrāzts, sekls, bez oriģinalitātes», tas nozīmē, ka Latvijas cilvēki par kara noziegumiem sāk izteikties «bez oriģinalitātes», pārāk sekli. To nevar piedot! Tāpēc strauji ir jāmaina krimināllikumā 74.1. pants.
Lai visu zemju trivializatoriem neienāktu prātā kaut kas vēl baisāks, Saeimas Juridiskā komisija ierosina krimināllikumā iekļaut pilnīgi jaunu – 83.1. pantu, kas aizliegtu «PSRS un nacistiskās Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas publisku noliegšanu, attaisnošanu, slavināšanu un trivializēšanu».
Ja likumu pieņems, katrs trivializators, kurš neizteiksies pietiekami oriģināli, saņems bargu, bet taisnīgu sodu: brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai piespiedu darbu, vai naudas sodu.
Taču, nopietni runājot, Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kuri cildina un cildinās PSRS armiju par to, ka tā atbrīvoja Eiropu no holokausta.
Tāpat Latvijā ir visai liela cilvēku grupa, kas svēti tic, ka, pildot SS reihsfīrera Heinriha Himlera pavēles, latviešu leģionāri cīnījās par Latviju.
Kurš atbildēs uz jautājumu, vai vienkārša piedalīšanās gājienā, kurā tiek pieminēts latviešu leģions, tiks saprasta kā Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas slavināšana, jo, galu galā, latviešu iesaukšana leģionā bija daļa Vācijas piekoptās agresijas? Varbūt piedalīšanās 16. marta svinībās ir īpaši rupja Vācijas pret Latvijas Republiku īstenotās agresijas trivializēšana?
Latviešu tautas gudrība māca: bedrē iekrīt tas, kas to izrok citiem. Ļoti iespējams, ka nacionālā bloka un deputāta Judina iniciatīva, politiskiem vējiem nedaudz mainoties, ļaus sapulcināt cietuma kamerās visus, kas mēģinās jebkādi izpausties 16. martā.
Varbūt tomēr Saeimas deputātu vairākumam pietiks gudrības neatkāpties no demokrātijas un vārda brīvības principiem vai vismaz neiekļaut likumos normas, kuru interpretācijas robežas ir pārāk plašas.
Rādīt reklāmu
