Lai paredzētu Latvijas un Eiropas attīstību nākamajiem gadiem, ir
jāsaprot gan Krievijas rīcības cēloņi, gan nākamie iespējamie soļi.
Tikai to saprotot, varam ieskicēt virzienus, kuros būtu jāmeklē izeja no
saspīlējuma pieauguma.
Vispirms uzdosim jautājumu: vai Latvija drīkst atbalstīt tādas valsts rīcību, kura publiski izmanto safabricētus (falsificētus) argumentus, lai attaisnotu to, ka tās karaspēks vardarbīgi okupē kādu citu neatkarīgu valsti vai tās daļu?
Šis jautājums liek vēlreiz pievērsties ASV valsts sekretāra Džona Kerija paziņojumam par Krievijas rīcību Krimas pussalā: «Tas ir kas neredzēts! 21. gadsimtā rīkoties kā 19. gadsimtā, pamatojoties uz izdomātiem argumentiem, ieņemt citu valsti!»
Kā Latvijas politiskā elite ir rīkojusies līdzīgos gadījumos? Kategoriski nosodījusi bruņotus iebrukumus un okupācijas?
Tieši pretēji – Latvijas politiskā elite vēl pavisam nesenā pagātnē ir ne tikai atbalstījusi ASV valdību, kad tā uz falsificētu pierādījumu pamata sāka karu pret Irāku, bet arī 2003. gadā ar Saeimas akceptu nosūtījusi Latvijas karaspēku palīdzēt okupācijas spēkiem. Protams, ir zināma atšķirība starp Irākas karu un notikumiem Krimā. Atšķirībā no Krievijas rīcības Ukrainā ASV neplānoja anektēt Irāku vai kādu tās daļu. Irākas okupācijas mērķis bija ar naftas resursiem potenciāli otrajai visbagātākajai pasaules valstij ar varu uzspiest tādu politisko iekārtu, kura nodrošinās, ka šī valsts desmitiem gadu nespēs piekopt Amerikas ārpolitiskām interesēm naidīgu politiku.
Sekas, kuras radīja starptautiskās koalīcijas spēku iebrukums Irākā, izraisīja desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju bojāeju. Irāka joprojām ir okupēta. Tas, kā ASV un Latvija rīkojās Irākas gadījumā, neattaisno Krievijas rīcību. Taču tas rada pamatu jautājumam par morālām tiesībām uz nosodījumu. Lielbritānijas laikraksta Guardian komentētājs Džonatans Frīdlands norādīja, ka, piemēram, Džons Kerijs 2002. gadā balsoja par kara sākšanu ar Irāku un līdz ar to viņam nav morālu tiesību aizrādīt citu valstu līderiem par starptautisko tiesību pārkāpumiem. Vai ir ētiski atbalstīt starptautisko tiesību pārkāpumus, ja tos veic mūsu sabiedrotie, un nosodīt tādus pašus starptautisko tiesību pārkāpumus, ja tos veic citi? Latvijas valdības rīcība jautājumos par starptautisko tiesību pārkāpumiem ignorēja ētikas zelta likumu – nekad nedarīt citam to, ko nevēlies, lai darītu tev. Slavēt nelietības, kuras īsteno tavi sabiedrotie, un nosodīt nelietības, kuras īsteno tavi pretinieki, ir ļoti grēcīga rīcība – tāda, kas var radīt karmiskas sekas. Diskusijā par morāli un vērtībām zīmīgu soli ir spēris bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders, kurš intervijā laikrakstam Zeit (2014. gada 9. martā) uzsvēra, ka Krievijas rīcība Krimā ir tikpat liels starptautisko attiecību pārkāpums kā Vācijas dalība NATOīstenotajā Serbijas pilsētu bombardēšanā 1999. gadā. Bijušais Vācijas kanclers atzina, ka ir tikušas pārkāptas starptautiskās tiesības, bez ANO Drošības padomes mandāta atbalstot vācu aviācijas uzbrukumus Serbijai.
Latvijai un Eiropas Savienībai ir konsekventi jānoraida jebkura vardarbība starptautiskajās attiecībās. Pretējais ceļš – definēt, ka morāle starptautiskajās attiecībās ir vājuma pazīme, ka ir pieļaujama jebkura rīcība, kad to attaisno pragmatiski apsvērumi un pārākuma apziņa, – ir virziens, kuru savulaik īstenoja Ādolfs Hitlers nacistiskajā Vācijā.
Lielvaru politika pēc PSRS sabrukuma
Sabrūkot padomju sistēmai, netika atcelts 1975. gadā Eiropas drošības un sadarbības apspriedes noslēgtais Helsinku pakts, kuru parakstot, PSRS, ASV, Vācija un citas valstis vienojās par pēckara robežu nemainību Eiropā. Pēc padomju bloka sabrukuma starptautiski tika atzītas to teritoriju pašnoteikšanās tiesības, kuras bija valstu savienību pilntiesīgas locekles. PSRS, Čehoslovākija un Dienvidslāvija juridiski bija neatkarīgu valstu savienības. PSRS 1977. gada konstitūcijas 72. pants noteica formālas tiesības ikvienai savienotajai republikai brīvi izstāties no PSRS. To, ka PSRS, vismaz formāli, veido valstu savienība, atzina arī Rietumu lielvaras, jo neiebilda, ka ANO 1945. gadā dibināja gan neatkarīgas valstis, gan divas PSRS savienotās republikas – Ukraina un Baltkrievija.
Eiropā pēc 1991. gada starptautisku, simtprocentīgu neatkarības atzīšanu piedzīvoja tikai bijušās padomju republikas. Vairākām autonomajām republikām, kas pretendēja uz neatkarību, – Čečenijai, Adžārijai, Abhāzijai, Kalnu Karabahai u. c. – starptautiska atzīšana tika liegta. Ir pamats domāt, ka šāds bija lielvaru vienošanās punkts, kas noteica padomju bloka miermīlīgu demontāžu. Taču jau kopš divdesmitā gadsimta deviņdesmito gadu beigām sākās pakāpeniska starptautisko tiesību ignorēšana, mainot varas akcentus. Viens no vadošiem Ķīnas ekonomistiem Čen Eņfu grāmatā China in the Next 30 Years (Central Compilation and Translation Press, 2011) norāda, ka Rietumu lielvaras sāka samazināt ANO lomu, varas centru pārbīdot uz Starptautisko Valūtas fondu, NATO, Pasaules Tirdzniecības organizāciju. Piemēram, 1999. gada NATO uzbrukumā Serbijai (Dienvidslāvijai) netika ievērotas ANO statūtu prasības (24. pants), kas nosaka, ka lemt par agresiju vai ar militāru spēku atbildēt uz agresiju drīkst tikai ar ANO Drošības padomes akceptu. Tolaik Krievija bija vāja, 1998. gadā tā piedzīvoja valsts bankrotu, prezidents Boriss Jeļcins bija smagi slims. Līdz ar to gan Krievija, gan Ķīna pieļāva notiekošo bez jūtamas pretdarbības. Pēc Kosovas okupācijas konflikts tika iesaldēts. Būtiskas atkāpes no neatkarīgu valstu atzīšanas principiem notika tikai 2008. gadā, pēc tam, kad Kosova 17. februārī vienpusēji pasludināja neatkarību, un to nekavējoties atzina ASV un tās sabiedrotie, arī Latvija (20. februārī). Krievija Kosovas neatkarības atzīšanu uztvēra kā precedentu, ka neatkarību drīkst deklarēt jebkura autonoma teritorija. Krievijas rīcība bija simetriska. 2008. gada augustā, pēc Gruzijas kara, Krievija atzina divu PSRS laikā autonomu teritoriju – Abhāzijas un Dienvidosetijas – neatkarību. Starptautiska kampaņa par Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanu bija savdabīga Krievijas antikosova. Joprojām nedz Kosova, nedz Abhāzija ar Dienvidosetiju nav uzņemtas ANO, jo ANO jaunas dalībvalstis var uzņemt tikai ar ANO Drošības padomes lēmumu (ANO statūtu 4. panta 2. punkts).
Vladimirs Putins un viņa globālie partneri
Ir pamats domāt, ka pēc 2008. gada simetriskajām darbībām Vladimirs Putins ar saviem globālajiem «partneriem» vienojās par «godīgiem spēles noteikumiem». Teritorijās, kurās saduras lielvaru intereses, piemēram, Ukrainā, Aizkaukāzā u. c., lielvaras īsteno savu ietekmi, nepārkāpjot demokrātiski tiesiskas sistēmas ietvarus. Arī Krievija drīkst īstenot savu ietekmi, ja to atbalsta demokrātiski vēlēta vara. Ja kāds politisks spēks iegūst tik lielu ietekmi, ka var mainīt konstitūciju un starptautiskos līgumus, tad citiem pret to nav jāiebilst. Savukārt no Krievijas tika prasīts netorpedēt Rietumu (ASV, Francijas u. c.) intereses Tuvajos Austrumos, Āfrikā un islāma pasaulē. Visspilgtāk cīņa par ietekmi izpaudās Ukrainā, kur politiskās partijas dalījās pēc tās lielvaru grupas, kuras tās atbalstīja. Pastāvot šādiem spēles noteikumiem, starptautiski ekonomiskās interešu cīņas pārcēlās uz iekšpolitiku. Šeit, iespējams, ir atrodama atbilde uz jautājumu, kāpēc pat Latvijas politiskā elite atjēdzās un nervozi sāka stiprināt Latvijas valsts tiesisko ietvaru ar Satversmes preambulu.
Demokrātiski tiesiskas sistēmas ietvaru nepārkāpšana nozīmē, ka ikvienam iekšpolitiskam spēkam, lai mainītu konstitūciju vai valdību, ir jāiegūst kvorums. Tātad – Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs bija jāatstādina, ievērojot korektu impīčmenta procedūru, utt. Tieši šādi Krievija izprata slaveno lielvaru akceptēto 21. februāra memorandu par stabilizāciju Ukrainā. Taču laikā, kad Putins bija aizņemts ar Soču olimpiskajām spēlēm, Kijevā notika «tautas revolūcija», kas nomainīja Ukrainas varu, neievērojot «demokrātiski tiesiskas sistēmas ietvaru». Turklāt Rietumu lielvaras nekavējoties atzina pārmaiņas par leģitīmām. Visticamāk, tagad Putins uzskata – Rietumu globālie «partneri» viņu kārtējo reizi ir «uzmetuši». Manuprāt, Krievijas prezidenta domugājiens ir aptuveni šāds: «Ja Eiropa un ASV neievēro demokrātiski tiesiskas sistēmas rāmi, tad arī Krievijai tas vairāk nav saistošs. Bez tam pēdējo divdesmit gadu laikā vislielākie ģeopolitiskie ieguvēji bija tās lielvaras, kas uzšķaudīja starptautiskajām tiesībām un neuzskatīja par saistošām ANO statūtu noteiktās prasības.»
21. gadsimta karš
Krievijas atbilde uz varas maiņu Kijevā bija pilnīgi asimetriska. Pirmo reizi civilizācijas vēsturē ļoti plašā mērogā tika pielietota pilnīgi jauna kara taktika, kuru The Washington Post (2014. gada 10. marts) apskatnieki (Molly K. McKew un Gregory A. Maniatis) nodēvēja par «uzpeldošo» karu (popup war). Militāros mērķus īsteno nevis regulāra armija ar savu hierarhisko uzbūvi, kara tehniku un smago bruņojumu, bet armija, kuru veido kareivja un terorista krustojums (hybrid of soldiers and terorists). Karotāju sejas tiek apslēptas, atšķirības zīmju nav, nav saprotams, kas ir padotie, kas komandieri, vadība un pavēles tiek saņemtas un nodotas apslēptā veidā. Novērotājam no malas ir pilnīgi nesaprotami, ko karotāji pārstāv un kā padotībā ir viena vai otra grupa, nav saprotams, kurš un kādas intereses un uzdevumus izpilda. Ja regulārajai armijai ar šādu grupu sāksies apšaude, tad nav skaidrs, ar ko būtu jārunā, lai pārtrauktu uguni utt. Sākoties uzbrukumam, pretinieka komunikācijas tiek bojātas. Pretinieks iegūst informāciju tikai par it kā nesaistītiem epizodiskiem incidentiem, bet viņam nav priekšstata par kopainu un uzbrukuma mērogu. Tas, kas no ārpuses izskatās kā haoss, tiek rūpīgi vadīts un koordinēts. Pretinieks ir visur un reizē – nekur. Tāpēc nav saprotami nākamā uzbrukuma objekti un kopējā iecere. Turklāt parasti militārajā izglītībā virsniekiem ir jāapgūst tradicionālā kara reglaments. Pat, ja kaut kur ir izstrādāts kaujas reglaments popup kara apstākļiem, tas nav vispārzināms, turklāt efektīvai pretdarbībai pret popup taktiski ir nepieciešama tikpat liela decentralizācija un liela skaita kaujas grupu darbības koordinācija.
Acīmredzot Krievijas armija, vadoties no ilgās pieredzes karā pret Ziemeļkaukāza partizāniem un teroristiem, pilnveidoja sporādiskas pretdarbības taktiku un tagad to izmēģina reālā konfliktā.
Turklāt ir pamats domāt, ka popup karš nav Krievijas monopols, šāda taktika ir pielietota arī no rietumvalstu puses vairākos pēdējā laika «pavasaros» un masu nekārtību laikā. Krievija vienkārši šādu taktiku īsteno nevis neliela laukuma vai pilsētas, bet gandrīz 30 tūkstošu kvadrātkilometru lielas teritorijas mērogā.
Tāpēc tagad ir apjukums un apmulsums. Vai ar Krimu viss noslēdzas vai tikai sākas?
Kur meklēt izeju?
Pirmā izeja ir atteikšanās no dubulta standarta. Otrā izeja ir ANO reforma, jo pašreizējā kārtība, kad piecas valstis var bloķēt jebkuru ANO Drošības padomes lēmumu, nozīmē, ka neatkarīgai valstij, kura nevēlas, lai to kādā brīdī okupē, ir «jādraudzējas» vismaz ar vienu. Uz šo problēmas dimensiju norādīja Valsts prezidents Andris Bērziņš savā uzrunā ANO Ģenerālās asamblejas 67. sesijā 2012. gada 26. septembrī, paužot atbalstu ANO Drošības padomes paplašināšanai: «Mēs atbalstām padomes dalības paplašināšanu gan pastāvīgo, gan nepastāvīgo locekļu kategorijā.»
Otrs secinājums attiecas uz problēmu, kā, gadījumā, ja jaunās kara metodes tiktu pielietotas pret Latviju, aizstāvēt mūsu valsts un tās iedzīvotāju drošību. Tiklīdz nomaskējušies un popup kara mākslu apguvuši kaujinieki taisnīgus tautas protestus sāk virzīt uz destruktīvām darbībām, tad šāds masu nekārtību virpulis var kļūt par draudu ikvienas valsts drošībai. Popup kaujinieku virzītas masu nekārtības ir vērtējamas kā tikpat agresīvs ierocis, kad teroristi virs lielpilsētas sagrābj lidmašīnu. Valstu valdībām, kuras vēlas nosargāt savu neatkarību, pret popup kaujiniekiem masu nekārtību laikā jāpielieto tādas pašas neitralizācijas metodes, kādas tiktu lietotas pret jebkuru teroristu, kas apdraud simtiem cilvēku drošību.
Rādīt reklāmu
