Februāra sākumā dūmi pārklāja Bosnijas un Hercegovinas galvaspilsētu
Sarajevu. Liesmoja Bosnijas prezidenta pils, kuru protestētāji centās
ieņemt ar tradicionālajiem darbaļaužu ieročiem – bruģakmeņiem un benzīna
pudelēm.
Bosnijā sacelšanās iemesls bija savdabīgs. Demokrātiski ievēlētā un tautas mandātu saņēmusī valdība palaida pilnīgā privatizācijā lielos valsts rūpniecības uzņēmumus. Pirms tam Bosnijas ļaudīm tika skaidrots, cik pretīga ir valsts īpašuma forma. Ka visus gaida laime un neizsakāma labklājība, tiklīdz Bosnijā tiks «atvērts tirgus». Valsts īpašums – tā ir bezcerība, bet privāta iniciatīva iedarbinās konkurenci, un brīvais tirgus padarīs mazo Balkānu zemi par paradīzi zemes virsū...
Tiklīdz lielie un vidējie Bosnijas uzņēmumi nonāca «stratēģisko investoru» ķetnās, jaunie īpašnieki saprata, ka, pārdodot darbagaldus metāllūžņos, lielu žūksni var iegūt uzreiz. Savukārt organizējot ražošanu un rūpējoties par kaut kādiem tur darbiniekiem, ienākumi tik ātri nevairosies. Un vai vairosies vispār? Risks! Tāpēc jau ir tirgus, ka darām, ko gribam! Pēc privatizācijas valsts uzņēmumi aktīvi tika izpārdoti, un, kad pēdējā skrūve tika notirgota, īpašnieki pameta šos uzņēmumus un sāka baudīt tirgus ekonomikas augļus. Bez darba palikušie bosnieši vispirms demolēja vietējās varas birojus, bet, kad vietējie pašvaldību darboņi vainu novēla uz valdības politiku, tad neapmierinātie devās demolēt valsts galvaspilsētu.
Latvijā šo metodi – t.s. tirgu – ieviesa salīdzinoši mierīgi. Latviešiem un Latvijas krieviem temperaments nav tāds kā bosniešiem. Turklāt Latvijas demokrātiski ievēlētie izstiepa privatizācijas baudījumu garākā laika posmā, nepieļaujot neapmierināto skaitam sasniegt kritisko masu.
Līdz 2013. gadam mēs vērojām, kā pret nedemokrātiskiem diktatoriem saceļas apspiestās tautas.
Lībijā, Ēģiptē, Tunisijā nedemokrātiski diktatori gadu desmitiem liedza tautām godīgu vēlēšanu tiesības, līdz beidzot diktatorus – dinozaurus – aizmēza arābu pavasara straume, Lībijas gadījumā gan piepalīdzot Francijas raķešu triecieniem.
Pērn un šoziem sacelšanās vilnis ir sācies jau pret demokrātiski ievēlētām valdībām. Ēģiptē ar armijas tanku un lielgabalu palīdzību īstenoja, ASV prezidenta Baraka Obamas vārdiem izsakoties, «tautas impīčmentu». Savukārt Bosnijā, Taizemē, Ukrainā notika sacelšanās pret valdībām, kuras ieguva varu demokrātiskās vēlēšanās, kuru leģitimitāti atzina pat starptautiskā sabiedrība. Labi, bosnieši pagaidām prasa tikai darbu un maizi. Toties Ukrainā revolucionāri pieprasa, lai demokrātiski ievēlētais prezidents un parlaments nodod valsts varu demokrātiski nevēlētai struktūrai, kura, iegūstot varu, sola noteikt revolucionāriem izdevīgu vēlēšanu kārtību.
Taizemē ir vēl trakāk. Galvaspilsētas dzīvi paralizē masveida pilsoniskās nepakļaušanās kampaņa, lai gāztu «korumpēto» premjerministri Jingluku Šinavatru.
Rietumu mediji ar pacilātu jūsmu rādīja Taizemes revolūcijas norises, līdz brīdim, kad uzzināja revolucionāru galvenās prasības. Taizemes galvaspilsētas politiskie spēki ir aptvēruši, ka viņi pie varas nevar tikt demokrātiskā veidā. Taizemes ziemeļdaļā vēlētāju ir vairāk nekā galvaspilsētas apkārtnē. Tikai Taizemes ziemeļdaļas ļaudis ir nabadzīgāki, mazāk izglītoti un ļoti atkarīgi no valdības lauksaimniecības politikas. Ar savu skaitu viņi regulāri nodrošina parlamenta vairākumu Šinavatru klanam, kura pārstāvji atdara balsotājiem ar subsidētu valsts lauksaimniecības ražojuma iepirkuma politiku.
Tāpēc Taizemē demokrātiski ievēlēto varu var gāzt tikai nedemokrātiski. Tā saucamie revolucionārie demokrātiskie spēki uzvaras gadījumā sola atcelt demokrātiju. Ja uzvarēs pašreizējās valdības pretinieki, tad viņi sola liegt vēlēšanu tiesības lielākajai daļai valsts ziemeļdaļas vēlētāju, nosakot dalībai vēlēšanās ļoti augstu īpašuma (ienākumu) un izglītības cenzu...
2013. un 2014. gads iezīmē lielu vilšanos demokrātijā. Patiesībā tā ir vilšanās vienveidīgas un primitīvas demokrātijas variantā, kuru globālais finanšu kapitāls ar Rietumu demokrātiju rokām centās uzspiest visām tautām, neņemot vērā kultūras un sociālās atšķirības dažādās zemēs.
Manuprāt, pareiza atbilde uz demokrātijas krīzi būtu atteikšanās no vienveidīgas demokrātijas sistēmas uzspiešanas pilnīgi visiem, pieļaujot dažādām tautām meklēt un attīstīt tādu demokrātiskās pārstāvniecības sistēmu, kas atbilst attiecīgās sabiedrības ilgtermiņa vajadzībām.
Rādīt reklāmu
