Ievas Dāboliņas dzejoļu krājums Lieta LR2 (izdevniecība Nordik),
manuprāt, ir ne tikai pagājušā gada, bet arī pēdējas piecgades
spilgtākais sociālās dzejas uzplaiksnījums Latvijas miegainajā
literārajā vidē.
I. Dāboliņa nav paklausījusi Imanta Kalniņa dziesmas (ar Viktora Kalniņa vārdiem) padomam: «Pasmejies, ja tu gribi, /Paraudi, ja tev vajag, /Tikai pavisam klusu, /Tikai pavisam klusu, – /Tu jau zini, kas būs, /Ja tu kliegsi!» Dzejniece dzeju pārvērta kliedzienā.
Kad kādā no vietējām televīzijām autore nolasīja savu dzejoli Nav daudz prasīts (Mīļie Latvijas pašnāvnieki! Pirms aizejat,/ Lūdzu, paņemiet līdzi /Kādu vienu nelieti. /Jums nav vairs /Ko zaudēt, /Un neko citu / Jūs līdzi paņemt nevarat –/Tur visi aiziet pliki. /Lūdzu uz izvēli: /Kādu godmani vai baņķieri. /Nav viņi smuki, /Īpaši pliki, /Bet pekles katlam /Piestāvēs /Dikti.», apmulsušais pārraides vadītājs centās distancēties no dzirdētā. Taču tāpēc jau tā ir sociālā dzeja, kad priekšplānā izvirzās nevis rotaļāšanās ar formu un gludu vārdu plūdumu, bet kliedziens – izaicinošs viedoklis, kas brīžiem balansē uz atļautā un aizliegtā robežas.
Pēc būtības I. Dāboliņas dzejoļu krājums precīzi īstenos pretošanās formu, kuru savulaik noformulēja ģeniālais krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins (1918–2008), kad viņam jautāja, kā pretoties noziedzīgam, neētiskam un negodīgam režīmam. Kā ikdienā paust to, ka mēs noraidām un nepieņemam šo režīmu, bet nepārkāpt vardarbības un likuma robežu, lai dotu ieganstu režīmam pret protestētāju lietot likuma un represīva aparāta spēku? Kā rīkoties, ja to, kas apkārt, tu nepieņem, bet nezini, kur un kā meklēt izeju un kādā virzienā aicināt sabiedrību doties? Aleksandra Solžeņicina atbilde bija – dzīvot bez meliem. Tas ir visgrūtākais solis. Jāpārstāj izlikties un jāsauc lietas īstajos vārdos. Tas ir arī tas, ko atrodam gan krājumā Lieta LR2, gan Ievas Dāboliņas dzejolī Naida runa, kas tika publiskots IR portālā 2013. gada 1. februārī (par spīti regulārajam nicinājumam un ignorancei no citiem portāla lietotājiem): «Augsti godātie geji! /Ļoti cienījamās lesbietes! /Transseksuāļu kungdāmas /Un visi citi... /Ar šo paziņoju, /Ka Latvijā /Baiļu, melu, /Samākslotu smaidu/Un vētrainu aplausu limits /Izsmelts. /Mums Rūta būs Rūta. /Pretenzijas uz kūkām /Sūtiet piecas mājas tālāk – /Šeit jāpietiek /Ar iecietības maizi.» Šāda pieeja var mainīt pasauli, tad, kad patiesība pati jau spraucas cauri visām porām, ir jārunā tik tiešos vārdos par to, ko tu mīli, ko tu ienīsti un kas tev nav pieņemami.
Pirmās rindas no dzejoļa Veiksmes stāsts: «Ja labklājība ir augstākais mērķis/Tad – nabadzība lielākais kauns.»
Vienkārši un skaisti. Ja ir pateikts «A», tad dzejniece saka arī «B». Latvijas varas elitei divdesmit gadus nebija dūšas pateikt, kāds tad ir šīs valsts mērķis. Kā mērķis tika piesaukta iestāšanās NATO, ES vai eirozonā. Tikai tad, kad vairs nav kur iestāties, Latvijas varenie nosauca mērķi Latvijai – būvējam labklājību...
Dzejniece, pateikusi «B», izsaka savu ironiju par labklājības mērķa un trūcīguma pretstatījumu, bet katram ir iespēja turpināt savu domu un savu asociāciju plūdumu. Pēc šī dzejoļa manas domas turpinājās par jautājumu, kāpēc mūsu varas elite desmitiem gadu atklāti neteica, ka viņi Latvijas valstij kā vienīgo mērķi novēlējuši labklājības celšanu. Tāpēc, ka tieši tādu pašu mērķi – labklājības celšanu – noteica PSRS 1977. gada konstitūcijas 15. pants. Kad PSRS līderi vismaz oficiāli atteicās no ambīcijām iekarot visu pasauli, tad oficiāli, atmetot ideoloģiskas deklarācijas, palika tikai viens mērķis – «darbaļaužu arvien pieaugošo materiālo un garīgo vajadzību apmierināšana». Dzejoļu krājums Lieta LR2 ir kliedziens pret to, ka labklājība nedrīkst būt mūsu valsts un mūsu sabiedrības mērķis, vismaz ne vienīgais mērķis. Ieva Dāboliņa: «Tauta mirst, /Kad dzejnieki /Paliek trekni un klusi» (17. lpp.).
Dzejnieces kliedzienam var piekrist vai nepiekrist, bet tajā skan sāpes un atteikšanās pieņemt starptautiskā biznesa uzspiesto lietu kārtību. Es pat teiktu vairāk – Ievas Dāboliņas krājumā parādās patiess nacionālisms. Nedaudz naivs, bet labestīgs pret neaizsargātajiem un naidīgs pret šīs sistēmas varenajiem.
Ja kliedziens ir patiess, tad to sapratīs arī tie, par kuriem autore izsakās slikti. Paradoksālā kārtā divi I. Dāboliņas dzejoļi ir pielikti pie ziņojumu dēļa tās Saeimas frakci jas birojā, kuras līderi intervijā www.aprinkis.lv (2013.16. 10.) Ievu Dāboliņu nodēvēja par «Krievijas aģentu». Ja dzejniece spēja izteikt to, ko jūt un nespēj noformulēt citi, tad tas ir patiess pieteikums uz sociālu dzeju.
Rādīt reklāmu
