27. janvārī, dienā, kad Krievijā noritēja svinības par godu Ļeņingradas
blokādes 70. gadadienai, Krievijas televīzijas kanāls Doždj pārraidē
Diletant piedāvāja televīzijas skatītājiem atbildēt uz jautājumu: «Vai
būtu bijis labāk atdot Ļeņingradu (vāciešiem), lai izglābtu simtiem
tūkstošu cilvēku dzīvību?»
Faktiski Doždj jautājuma formulējums jau pauž slēptu apgalvojumu, ka, padodoties vācu armijai 1941. gada septembrī, būtu iespējams izglābt simtiem tūkstošu dzīvību.
Jau nākamajā dienā Krievijā uzvirmoja sašutuma vētra. Simtiem blogotāju un politiķu pauda nosodījumu televīzijas kanālam par Lielā Tēvijas kara piemiņas zaimošanu, Krievijas kompartijas vadība pieprasīja sarīkot telekanālam Doždj prokuratūras pārbaudi, savukārt Krievijas kabeļtelevīziju asociācijas prezidents Juris Pripačkins ierosināja vispār pārtraukt Doždj retranslāciju kabeļtelevīziju tīklos. Tā vienkārši, bez tiesas spriedumiem atslēgt, un viss, jo arī kabeļtelevīziju operatoriem ir tiesības uz savu pilsonisko pozīciju.
Tā kā Doždj ir viens no retajiem telekanāliem, kas ir izteiktā opozīcijā Krievijas valdībai un prezidentam, šim kanālam nav pieejama virszemes apraide, tāpēc Doždj ir pieejams tikai kabeļtelevīziju tīklos vai internetā. Doždj galvenais redaktors Mihails Zigars jau paguva atvainoties visiem skatītājiem, kurus aizskāra aptauja par Ļeņingradas blokādi...
PBK un likums
Incidents ar aptauju televīzijas kanālā Doždj ir apbrīnojami līdzīgs ar citu atgadījumu, kas joprojām ir Latvijas politiskajā dienaskārtībā. 2013. gada 4. oktobrī Pirmais Baltijas kanāls (PBK) retranslēja Alekseja Pimanova autorprogrammas raidījumu Cilvēks un likums. Raidījumā Cilvēks un likums tika intervēti tā laika notikumu līdzdalībnieki – specvienības Alfa komandieris Mihails Golovatovs, Lietuvas Komunistiskās partijas funkcionārs Aļģimants Naudžūns un bijušais Lietuvas PSR prokurors Antans Petrausks. Pārraidē tika pausta versija, ka 1991. gada 13. janvārī uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim nebija bijis neviena upura, kura nāvē būtu vainojama Padomju armija. Lietuvā šī pārraide izraisīja skatītāju lielu sašutumu. Lietuvas radio un televīzijas komisija 2013. gada 9. oktobrī pieņēma lēmumu uz trim mēnešiem apturēt to PBK pārraižu translēšanu, kuru saturs veidots Krievijā, Baltkrievijā un citās pie ES nepiederošās valstīs.
Savukārt Latvijā Drošības policija saņēma vairāku personu kolektīvo iesniegumu un sāka izvērtēt, vai PBK pārraidītā raidījuma Cilvēks un likums sižetā par traģiskajiem notikumiem Viļņā 1991. gadā bija saskatāmas nozieguma pazīmes, bet Latvijas Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) sāka administratīvo lietvedību pret PBK, lai beigu beigās sodītu šo kanālu par Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likuma 24. panta pārkāpšanu.
Cenzūra Baltijas valstīs
Kad sākās aizliegumi un izmeklēšanas pret PBK, man kā Latvijas Žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājam daudzi Krievijas mediju žurnālisti uzdeva jautājumus par cenzūras atjaunošanu un par vārda brīvības apspiešanu Baltijā. Intervētāji bāza acīs, kā Lietuvas noteiktos aizliegumus novērtēja Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pārstāve mediju brīvības jautājumos Duņa Mijatoviča. Viņa uzsvēra, ka pat kļūdainus vai tendenciozus viedokļus aizstāv vārda brīvība: «Es saprotu Lietuvas sabiedrību un cienu to, taču kā cilvēks, kura misija ir atbalstīt un aizstāvēt vārda brīvību, es nevaru atbalstīt lēmumu apturēt vai aizliegt translāciju.»
Centos Krievijas kolēģiem paskaidrot, ka katrai tautai, nācijai ir savi svētumi, kurus katra tauta un valsts īpaši aizsargā. Es aicināju Krievijas žurnālistus iztēloties, kāda sašutuma vētra izceltos Izraēlā, ja, piemēram, televīzija retranslētu versiju, ka «holokausts nav bijis», ka «ebreji cits citu paši nogalināja»? Jautāju, kā rīkotos Krievijas sabiedrība, ja kāda Krievijas televīzija apšaubītu Lielā Tēvijas kara uzvaru, un aizrādīju, ka Krievijā ar reālu cietumu soda tos, kas dievnamā izdomā rīkot «panku lūgšanas».
Katram ir savi svētumi
Tagad pēc incidenta ar TV kanālu Doždj jau varam aizrādīt Krievijas žurnālistiem, ka krievi ir tieši tādi paši kā latvieši un lietuvieši, ka krieviem ir pašiem savi svētumi, kurus tie aizsargās, nerēķinoties ar vārda brīvības konstitucionālajām garantijām. Turklāt raidījumā Cilvēks un likums tika izplatīti konkrēti apgalvojumi, bet Doždj gadījumā sašutuma cunami sacēlās tikai par vienu jautājumu.
Tomēr, respektējot to, ka ikvienai tautai var būt savi svētumi, ikvienai paaudzei ir tiesības un pienākums meklēt savu atbildi uz morālu dilemmu jautājumiem, īpaši tad, ja ar laiku tiek atklāti agrāk noslepenoti un tāpēc nezināmi fakti vai dokumenti.
Atbilde uz jautājumu par to, kāda izvēle ir labāka: padoties un nonākt negodā, bet glābt daudzas dzīvības, vai cīnīties, pieļaujot, ka upuri ir lielāki, nav Krievijas monopols. Atbildes uz šo jautājumu meklēja visas paaudzes visā pasaulē, tiklīdz sākās postoši kari. Mūsdienās, kad humānisms un cilvēktiesības ir civilizāciju vērtību priekšplānā, ir normāli un pareizi meklēt izeju, kura ļautu novērst cilvēku masveida bojāeju.
Ētiskās izvēles jautājums
Jautājumu, vai Ļeņingradas padošanās varētu glābt no bada simtiem tūkstošu cilvēku, es pirmo reizi dzirdēju 1978. gadā, kad ciemojas Ļeņingradā. Saruna notika blokmājas virtuvē, dzīvojamā rajonā, kas bija tikai kāda kilometra attālumā no Piskarjovas kapsētas, kurā brāļu kapos dus pusmiljons blokādes laikā bojāgājušo. Blokādē izdzīvojošajiem, viņu bērniem un mazbērniem šāda jautājuma uzdošana nešķita zaimojoša. Tikai pēc šī jautājuma uzdošanas es uzzināju, ka viena sarunas dalībniece ir ebrejiete, kura blokādes laikā bija bērns un izglābās tikai tāpēc, ka tika evakuēta no Ļeņingradas 1942. gada sākumā. «Ja Ļeņingrada tiktu atdota vāciešiem, tad, iespējams, kāds no bojāgājušajiem izdzīvotu, bet es noteikti nesēdētu starp jums,» teica sarunas dalībniece...
Tāda bija atbilde uz Doždj jautājumu 1978. gadā. Mēģināsim atrast pareizo atbildi uz šo jautājumu no šodienas pozīcijām, kad ir pieejama tā informācija, kas padomju laikos bija specfondos.
Militārā stratēģija un upuri
No militārā viedokļa atbilde uz Doždj jautājumu ir visai skaidra. Ļeņingradas atdošana vācu armijai 1941. gada septembrī atļautu pastiprināt vācu uzbrukumu uz Maskavu no ziemeļu puses. Lai noturētu Ļeņingradas blokādi, kaujās bija jāiesaista vācu divīzijas, kuras nevarēja piedalīties uzbrukumā Maskavai. No militārās stratēģijas viedokļa viss bija pareizi.
Taču mēģināsim izvērtēt, cik daudz cilvēku dzīvību izglābtu Ļeņingradas atdošana 1941. gada septembrī? No 1941. gada augusta līdz 1942. gada rudenim Ļeņingradā gāja bojā aptuveni miljons civiliedzīvotāju, bet 1,5 miljoni Ļeņingradas iedzīvotāju šajā laikā tika evakuēti, izvesti uz neokupēto PSRS daļu.
Kas mainītos ļeņingradiešu dzīvē, ja 1941. gada septembrī tiktu pieņemts lēmums padoties?
Lai to iztēlotos, ir jāsaprot principi, kā tika pārvaldītas vācu okupētās teritorijas. Vai vācu okupācijas iestādes piegādātu Ļeņingradas iedzīvotājiem pietiekami daudz pārtikas un kurināmā 1941. gada novembrī un decembrī? Ženēvas konvencijas par civilpersonu aizsardzību kara laikā 55. panta pirmā daļa liek apgādāt civiliedzīvotājus okupētajās teritorijās.
Ženēvas konvencija nebija pieņemta
Taču Ženēvas konvencija par civilpersonu aizsardzību kara laikā tika pieņemta 1949. gada 12. augustā, turklāt tieši tāpēc, ka bija jāņem vērā Otrā pasaules kara traģiskie notikumi vācu un japāņu okupētajās teritorijās. Starptautiskas saistības ar pārtiku apgādāt okupētās teritorijas 1941. gadā formāli nebija spēkā. Vācija bija ratificējusi 1929. gada Ženēvas konvenciju par apiešanos ar karagūstekņiem, kuru savukārt PSRS nebija ratificējusi. Šī konvencija noteica, ka izmaksas par karagūstekņu uzturēšanu (pēc kara beigām) būtu jāsedz tai valstij, kuras dienestā karagūstekņi bija. Izmantojot šo principu, Vācijā tika postulēts, ka civiliedzīvotāju apgāde arī ir attiecīgās teritorijas atbildība, bet noteikumus un regulējumu civiliedzīvotājiem Hitlers noteica katrai okupētajai valstij atšķirīgus. Okupētajā Dānijā iekšējo kārtību nodrošināja dāņu policija. Savukārt PSRS okupētajās teritorijās visi pārtikas un izejvielu krājumi tika sagrābti vācu armijas un Vācijas rūpniecības vajadzībām, bet kārtība tika nodrošināta ar bargu sodu sistēmu.
Latvijas piemērs
Ņemsim kā piemēru vācu okupācijas režīmu Latvijā 1941. gadā. Arnolds Aizsilnieks savā fundamentālajā darbā Latvijas saimniecības vēsture 1914–1945 (Stokholma, Daugava, 1968) norāda, ka visi Latvijā atrastie pārtikas un izejvielu krājumi tika uzskatīti par vācu kara laupījumu un vācu valsts īpašumu. Latvijas pārtikas rezerves 1941. gada augustā un septembrī plašos apmēros tika izvestas uz Vāciju izveda vairāk nekā 1000 tonnu sviesta, 150 000 gabalu olu utt. Septembrī un oktobrī no Latvijas izveda vairāk kā 33 000 tonnu rudzu un gandrīz 27 000 tonnu kviešu. Liela daļa Latvijas pārtikas krājumu tika nodota Vācu armijas vajadzībām 1941. gada jūlijā un augstā – «vācu karaspēka vajadzībām no Rīgas nosūtīts 800 tonnu gaļas un 145 000 kārbu ar gaļas konserviem. (Aizsilnieks, 890. lpp.). Tā tas turpinājās arī citus mēnešus. Turklāt Latvijas dzelzceļš bija vācu bruņoto spēku pārziņā, un to izmantot civilām vajadzībām varēja tikai ar īpašu vienreizēju vērmahta atļauju.
Rīga 1941. gada decembrī
Vienlaikus vācu civilā pārvalde uzskatīja, ka vietējo iedzīvotāju normēta apgāde ar pārtiku un kurināmo ir jāveic tikai ar vietējiem resursiem. Laukos situācija bija pietiekami normāla, bet Rīgā pēc pārtikas krājumu aizvešanas uz Vāciju vairāk nebija ko dalīt. 1941. gada novembrī un decembrī pārtikas normas Rīgā nenodrošināja izdzīvošanu. Pārtikas deva uz vienu strādājošo bija 260 gramu maizes, 50 gramu gaļas un 30 gramu sviesta dienā. Uz visu ziemu strādājošam bija jāsaņem 40 kg kartupeļu. Rīgas geto ebrejiem pārtikas devas jau bija pat zemākas par Ļeņingradas blokādes trakākajā laikā piedzīvoto. 1941. gada decembra pirmajā nedēļā Rīgas ebrejiem dienas deva bija 130 gramu maizes, 25 grami gaļas un 15 gramu sviesta (Tēvija, 29.11.1941.).
1941./ 1942. gada ziema bija 20. gadsimta visbargākā ziema, bet malka pienācās tikai strādājošajiem. Tolaik pilnīgi bezcerīgā situācijā nokļuva vientuļi, strādāt nespējīgi, vecāka gadagājuma rīdzinieki. Ja bez darba palikušajiem nebija iespēju pārcelties pie lauku radiem, tad 1941. gada ziemā tos gaidīja bads un aukstums. Jau 1941. gada novembrī bez darba esošie vīrieši, lai glābtu ģimenes, bija spiesti piekrist jebkuram okupācijas iestāžu piedāvātajam darbam. Tieši tolaik vācieši no brīvprātīgajiem nokomplektēja policijas bataljonu lielāko daļu.
Pēc kritiskā laika 1941. gada nogalē jau 1942. gada sākumā pārtikas apgāde Rīgā ievērojami uzlabojās. 1942. gada aprīlī Rīgā vieglajos darbos nodarbināto pārtikas dienas deva bija 250 gramu maizes, 40 gramu gaļas un 30 gramu tauku, 20 gramu cukura, kā arī 20 gramu citas pārtikas.
Blokādes laika pārtikas devas
Kādas bija pārtikas normas Ļeņingradā šajā laikā? No 1941. gada 20. novembra līdz 25. decembrim pārtikas deva bija 500 gramu maizes dienā karavīriem frontē, 250 gramu maizes dienā strādājošajiem un 125 grami nestrādājošajiem. Turklāt 20–50% no maizes sastāva veidoja celuloze. Arī Ļeņingradā apgāde ar pārtiku uzlabojās 1942. gada pavasarī. Ļeņingradā no 23. februāra norma jau bija 500 gramu maizes dienā vieglos darbos nodarbinātajiem un 400 gramu maizes dienā bērnam un nestrādājošiem. Turklāt no 1941. gada februāra Ļeņingradā jau tika cepta pilnvērtīga maize bez celulozes piedevām.
Kas notiktu, ja 3 miljonu ļeņingradiešu 1941. gada oktobrī nonāktu vācu varā? Apgāde ar pārtiku būtu jānodrošina no vietējiem resursiem. Pārtikas krājumus, kurus pārdalīt par labu Ļeņingradai, vācieši nebija ieplānojuši. Vācu varas iestādes nebija plānojušas tik lielu gūstekņu skaitu, un 1941./1942. gada ziemā no bada nomira simtiem tūkstošu padomju karagūstekņu. Arī tad, ja Ļeņingrada nonāktu vācu varā, 1941. gada novembrī un decembrī pārtikas devas būtiski nebūtu lielākas, salīdzinot ar tām, kādas tika noteiktas blokādes laikā.
Bargākā ziema 20. gadsimtā
1941./1942. gada ziema bija visbargākā un ar visdziļāko sniega segu, kopš Ļeņingradā tika uzsākti meteoroloģiskie novērojumi. Blokādes pirmajā ziemā lielāko daļu Ļeņingradas ēku neapkurināja un kurināmā sagāde bija pašu iedzīvotāju ziņā. Ja Ļeņingrada būtu vācu ziņā, tad kurināmā sagāde tik un tā būtu iedzīvotāju problēma.
Rīgā, ņemot vērā katastrofālo kurināmā trūkumu, 1942. gada pavasarī visiem strādājošajiem tika iedalīti kūdras lauciņi un ar sagādāto vajadzēja iztikt 1942./1943. gada ziemā. Savukārt Ļeņingradas tiešā tuvumā nav tik plašu kūdras lauku, lai 3 miljoni cilvēku šādi nodrošinātu sev kurināmo.
Godīgās atbildes
Visticamāk, ka Ļeņingradas padošanās sekas tik un tā būtu neiedomājami milzīgs upuru skaits. Turklāt, ieņemot Ļeņingradu, vācu okupantu pirmais solis būtu ebreju, komunistu, padomju aktīvistu un «neproduktīvo personu» (psihiski slimo un aprūpējamo) fiziska likvidācija. Šīm ļaužu grupām iespējas pārciest blokādi bija lielākas nekā izdzīvošanas iespējas vācu okupācijas laikā.
Manuprāt, šādai vajadzēja būt godīgai atbildei uz Doždj jautājumu. Tikai nekas tāds nesekoja.
Gan Baltijā, gan Krievijā politiķi uz neprofesionālismu un meliem atbild, nevis ar konsekventu un stingru nostāju paužot patiesību, bet gan piedāvā atjaunot cenzūru. Ikvienai paaudzei ir tiesības meklēt atbildi uz ētiskās izvēles jautājumiem. Manuprāt, izmantojot gadījumu ar PBK, vairāki politiķi Latvijā, kas vārdos aizstāv tautas svētuma vērtības, patiesībā vēlas nepieļaut, lai tiktu publiskota patiesība par laiku, kad labestīgs tautas atmodas pacēlums tika izmantots, lai īstenotu zemiskus un mantrausīgus mērķus. Diemžēl atšķirībā no Otrā pasaules kara vēstures patiesais stāsts par Baltijas un Latvijas 1990.–1992. gada notikumu aizkulisēm vēl nav uzrakstīts.
Rādīt reklāmu
