2012. gada septembrī Eiropas Komisija sāka izmeklēšanu pret Krievijas
gāzes gigantu Gazprom par Lietuvas apsūdzību ES konkurences noteikumu
pārkāpumos.
Pašlaik oficiāla lēmuma vēl nav, taču jau divi komisāri ieskicēja iespējamo sankciju virzienu un mērogus, paužot bažas, ka Gazprom, iespējams, «ļaunprātīgi izmanto savu dominējošo tirgus pozīciju».
ES enerģētikas komisārs Ginters Etingers septembra vidū uzsvēra, ka Eiropā ir «(..) nepieciešams vienāds spēles laukums. Nepieciešami godīgi nosacījumi. Ilgtermiņā mums vajadzētu izvairīties no atšķirīgām gāzes cenām. Gāze ir gāze. Un gāzes cena Berlīnē vai Parīzē ir krietni zemāka nekā Viļņā», jo arī Gazprom ES telpā ir jādarbojas atbilstoši Eiropas Savienības tirgus noteikumiem. Savukārt ES konkurences komisārs Hoakins Almunja oktobra sākumā informēja, ka tiek gatavots paziņojums par iebildumiem, kas tiks publiskots 6 mēnešu laikā. Tiek plānots, ka EK cels apsūdzību pret Gazprom par iespējamo tirgus sadalīšanu, par gāzes piegāžu dažādošanas bremzēšanu un par, iespējams, negodīgu cenu uzspiešanu patērētājiem, kas izpaudusies, piesaistot gāzes cenu naftas cenām. Atbilstoši Euronews vērtējumam, sankciju finansiālais apjoms varētu būt 10–15 miljardu eiro apjomā, raksta
NRA.lv.
Sūdzības celšana pret Gazprom bija Lietuvas iniciatīva. Līdz ar to ir ļoti ticami, ka pašreizējais konflikta saasinājums starp Krieviju un Lietuvu ir meklējams tieši Gazprom dimensijā, kuru vēl pastiprināja Lietuvas prezidentūras laika aktivitātes, izsakot to valstu valdībām, kuras Krievija jau ir nolūkojusi kā Muitas savienības nākamos kandidātus, vilinošus priekšlikumus par pievienošanos ES orbītai. Domājams, ka septembrī īstenotā Lietuvas kravu pastiprinātā kontrole (ar paraugu ņemšanu) bija izlūkošana, lai noskaidrotu, kuros uzņēmumos sarīkot sanitārās pārbaudes, lai tajās patiešām kaut ko atrastu. Kad informācija par vājajām vietām iegūta, tad trieciens var tikt veikts, uzdodot sanitārajiem dienestiem pārbaudīt tos uzņēmumus, kuros kaut ko var atrast, vienlaikus neizejot no ES un PTO noteikumu sistēmas rāmja. Rezultāts ir redzams – Lietuvas piena produktu eksports uz Krieviju ir apturēts.
Ja mēs runājam nediplomātiskā valodā, tad visu summu, kuru Gazprom varētu pazaudēt sakarā ar EK sankcijām, tagad piestāda kā neoficiālu «rēķinu» Lietuvai, radot Lietuvai lielus ekonomiskos zaudējumus. Oficiāli paliekot ES juridiskajā rāmī. Taču signāls ir nepārprotams – ikvienam ir jārēķinās, ka aktīva pretdarbība Maskavas interesēm nozīmē zaudēt eksporta iespējas uz Krieviju. Caur šādu posmu savulaik ir izgājusi Gruzija, Moldova, Ukraina. Tie, kas vēlas balstīt savu politiku pret Maskavas interesēm, nepelnīs no eksporta uz Krieviju! Arī ASV šādos apstākļos rīkojas tikpat stingri un konsekventi. Antimaskavas politikas cena ir veidot savu ekonomikas izaugsmi bez ekonomiskiem labumiem no Krievijas.
Šī vienlaikus ir mācība visiem. Mēs nedzīvojam pasaulē, kurā kaut kas ir par velti. Jebkura politiska izvēle kaut ko maksā, un jautājums, pirms veikt vienu vai otru agresīvu ārpolitisku soli, darbību, ir – vai sabiedrība vēlas maksāt to «rēķinu», kurš tiks piestādīts pēc kārtējā ārpolitiskā gājiena? Ja sabiedrība ir gatava un vēlas nest upurus, tad uz priekšu! Egils Levits Satversmes preambulā jau ierakstīja, ka Latvijas valstiskuma kodols ir «aktīva ārpolitika». Tad «tīrām stobrus», tikai nesūkstāmies, ka citi negribēs balstīt mūsu ekonomikas izaugsmi un nepirks mūsu preces. Ja tomēr negribam maksāt cenu, kas būs par «aktīvas ārpolitikas» piekopšanu, tad veidojam ārpolitiku, kas domāta mūsu pilsoņu un Latvijas uzņēmumu atbalstam, kas balstīta uz līdzsvarotu pieeju, un atturamies no īpašām agresīvām pašu aktivitātēm pret Latvijas kaimiņvalstīm ārpus vienotās ES ārpolitikas.
Rādīt reklāmu
