Tiekoties ar vidusskolēniem, kas domā, par ko mācīties tālāk, man visai
bieži tiek uzdots jautājums, cik bieži žurnālistam iznāk saskare ar
specdienestiem. Mana atbilde ir – lielākajai daļa nekad.
Vidējais žurnālists, kurš strādā izdevniecībā ar pilna spektra mediju produkciju, pamatā rakstīs par tēmām, kuras parasti ir ārpus speciālo dienestu interešu loka. Ābeļu potcelmu ražošana, kosmētikas lietošana, padomi, kā piekopt veselīgu dzīvesveidu, rakstot par kultūru vai teātri, par to, kā izvēlēties auto, kredītu vai smartfonu, par ko mācīties utt.
Rakstot par šādām tēmām, ir lielāka varbūtība satikties ar īstu marsieti nekā nonākt specdienestu uzmanības lokā, raksta
NRA.lv.
Taču saskarsme ar īpašajiem dienestiem sāksies, tiklīdz tematika skars Latvijas politikas, biznesa un tieslietu sistēmas aizkulises. Saskarsmes ir divējāda rakstura. Latvijas atmaskojošajā žurnālistikā ir ļoti viegli kļūt populāram, balstoties tikai uz kompromitējošu materiālu legalizēšanu. Process ir šāds. Profesionāls žurnālists sāk regulāri saņemt konfidenciālu informāciju no kāda sava avota. Informācija nav pārbaudāma, bet ir patiesa. Šāda konfidenciālas informācijas noplūdināšana dod prestižu, augstu statusu, popularitāti utt. Tas ļauj nemeklēt sižetus pašiem un pieradina pie ērtībām.
Ar laiku žurnālists kļūst atkarīgs no šāda avota un, pierodot publicēt patiesu un nepārbaudītu informāciju, var kļūt par lielisku kanālu dezinformācijas izplatīšanai.
Šādus informācijas novadīšanas kanālus valdības, politiķi un speciālie dienesti vajadzīgā brīdī izmanto, lai panāktu kontroli pār sabiedrības attieksmi (izplatot nepatiesus paziņojumus ar masu informācijas līdzekļu palīdzību).
Te mēs runājam ne vien par Latviju, bet gan par to preses un varas attiecības kultūru, kāda ir izveidojusies Rietumu informācijas telpā, bet jo īpaši ASV varas un nozīmīgāko masu informācijas līdzekļu attiecībās. Šo slepeno attiecību plīvuru negaidīti atsedza bijušās ietekmīgā ASV laikraksta New York Times darbinieces Džudītes Milleres lieta. Dž. Millere bija starp tiem žurnālistiem, kas, atsaucoties uz anonīmiem ASV prezidenta Dž. Buša administrācijas un anonīmiem specdienestu avotiem, publiskoja dezinformāciju par Irākas masu iznīcināšanas ieročiem, par to, ka Irākas varas iestādes visā pasaulē cenšas iepirkt komponentus atombumbas pabeigšanai (Gordon M. R. and Miller J. U. S. Says Hussein Intensifies Quest for ABomb Parts. – New York Times, September 8, 2002).
Milleres rakts par Sadāma Huseina atombumbas plāniem nonāca uz New York Times vāka un tika izmantots, lai pārliecinātu ASV un pasaules sabiedrisko domu sākt karu pret Irāku.
Toreizējie ASV vadītāji Kondolīza Raisa, Kolins Pauels un Donalds Ramsfelds televīzijas pārraidēs vicināja Milleres rakstu un aicināja sākt karu nekavējoties.
Karš sākās. Irāka tika nobombardēta un iekarota. Nekādus masu iznīcināšanas ieročus tur neatrada. Tas bija specdienestu blefs. Meli. Jau tolaik bija aizdomas, ka ASV prezidenta administrācija uzdod speciālajiem dienestiem sacerēt pasaku, kuru kā konfidenciālu informāciju noplūdina publicēšanai ietekmīgiem žurnālistiem. Žurnālisti uzkurināja sabiedrības sašutumu, un tad ASV valdība ķērās īstenot to politiku, kādu bija iecerējusi. Tās bija tikai nepierādāmas baumas, kuras atsedzās incidentā ar ASV vēstnieka Džozefa Vilsona sievu.
Laikā, kad ASV prezidents Džordžs Bušs aktīvi meklēja ieganstu sākt karadarbību pret Irāku, viņš nosūtīja speciālu komisiju uz Nigēru, lai tā apstiprinātu ziņas, ka Sadāms Huseins tur ir iegādājies urānu kodolieroču ražošanai. Pēc tam Džordžs Bušs ASV Kongresam apgalvoja, ka Sadāms Huseins no Āfrikas saņēmis nozīmīgu urāna daudzumu. 2003. gada jūlijā, kad Sadāma Huseina režīms jau bija gāzts, ASV sūtnis Džozefs Vilsons 6. jūlijā laikrakstā The New York Times publicēja rakstu Ko es neatradu Āfrikā?, kurā apšaubīja ASV prezidenta apgalvojumus.
Kā pēc tam noskaidrojās, ASV prezidenta administrācija nolēma sagraut Dž. Vilsona karjeru. Uzreiz pēc Vilsona raksta publicēšanas žurnālistiem tika piespēlēta informācija, ka Vilsona sieva patiesībā ir ASV izlūkdienesta (CIP) darbiniece. Šeit jāpiebilst, ka kopš Otrā pasaules kara ASV slepena aģenta identitātes atklāšana ir ļoti smags kriminālnoziegums, kas pielīdzināts slepkavībai. Aukstā kara laikā ASV spiega identitātes atklāšanas sekas bija šā cilvēka bojāeja.
Dž. Vilsons pauda viedokli, ka Baltā nama administrācija speciāli noplūdinājusi šo informāciju, lai tādējādi atriebtos par to, ka Dž. Vilsons savā ziņojumā nav rakstījis to, ko vēlējās prezidenta administrācija. Vēstnieks vērsās valsts prokuratūrā par slepenas informācijas izpaušanu. Atšķirībā no Latvijas ASV prokuratūra izmeklēja arī noziegumu pret prezidenta politisko pretinieku.
Pēc diviem mēnešiem Washington Post informēja, ka divas Baltā nama amatpersonas kontaktējušās vismaz ar sešiem Vašingtonas reportieriem, piespēlējot viņiem informāciju par Dž. Vilsona sievas nodarbošanos. Viena no žurnālistiem, kas bija viscentīgākā, lai pakalpotu ASV specdienestiem un Buša administrācijai, bija Dž. Millere.
Par atteikšanos atklāt avotu viņa tika ieslodzīta cietumā.
Beigu beigās viņa kļuva par galveno liecinieci prāvā par informācijas noplūdi.
ASV prezidenta administrācijas darbinieks, kas informāciju noplūdināja, tika atzīts par vainīgu un notiesāts, bet ASV prezidents nekavējoties šo noziedznieku apžēloja, dodot pamatu viedoklim, ka visas manipulācijas ar presi notika ar tiešu ASV prezidenta ziņu un atbalstu.
ASV žurnālistu sabiedrība Milleres gadījumu novērtēja ļoti atšķirīgi. Vieniem viņa ir varonības paraugs mēnešiem būt cietumā, bet neizpaust informācijas avota vārdu. Otri uzskata, ka tas ir piemērs, kā darbojas specdienestus apkalpojošā žurnālistika.
Millere un viņai līdzīgie ir nevis žurnālisti, bet zem žurnālistu maskas esoši līdzdalībnieki varas resursu izmantošanā. Bez Milleres līdzdalības Buša administrācijai būtu grūtāk iegrūst ASV kara noziegumā – bez objektīva pamata iebrukt neatkarīgā valstī. Kā tagad ir zināms, tad 2003. gada iebrukums Irākā balstījās uz specdienestu falsifikāciju, kuru nekritiski tiražēja gan ASV, gan pasaules prese un TV.
Kā tad ir Latvijā? Noslēpumus par specdienestu ietekmi uz Latvijas žurnālistiku nedaudz atsedza Jurģis Liepnieks (2012. gada 16. oktobrī puaro.lv), aprakstot laiku, kad viņš bija Ministru prezidenta Andra Šķēles preses sekretārs: «Tas bija... polittehnoloģisks triks – radīt tā laika lielākā un ietekmīgākā dienas laikraksta redaktorei sajūtu, ka viņai ir nepārtraukta tūlītēja piekļuve visintīmākajiem galma noslēpumiem. Mēs bijām pirmie, kas apzināti dažiem mediju redaktoriem pavērām durvis uz to, kas un kā patiesībā notiek Ministru prezidenta, Saeimas un ietekmīgāko ekonomisko grupu mijiedarbībā un to apkārtnē. Mēs ieviesām tiem laikiem pilnīgi jauna veida attiecības starp Ministru prezidenta biroju un atsevišķiem ietekmīgākajiem redaktoriem.
Mūsu instrumenti bija pirms tam šādās attiecībās neredzēta atklātība, pilnīga pazemība mediju varas turētāju priekšā un dažādi abpusēji izdevīgi sadarbības piedāvājumi. Efekts pārspēja jebkuras cerības, īpaši attiecībā uz avīzes Diena tā laika redaktori Sarmīti Ēlerti. Jau pavisam drīz es, tolaik Ministru prezidenta preses sekretārs, varēju ierasties avīzes Diena redakcijā, kad vien to vēlējos, un uzkavēties tur, cik vien ilgi vēlējos. Neviens cits tā laika redaktors tik tālu pārkāpt pieklājības robežas nebija gatavs.
Kad manas teju ikdienas vizītes Ēlertes kundzes kabinetā ievilkās, Ozoliņa kunga nākamās dienas komentārs bez jebkādas kautrēšanās tika labots un apstiprināts manā, tolaik Ministru prezidenta preses sekretāra, klātbūtnē. Un tas viss savukārt notika visas redakcijas acu priekšā – Ēlertes kabinetu no ārpasaules norobežoja tikai stikla sienas. Tas bija normāli, jo visiem bija jāzina, kādas ir redakcijas simpātijas un politiskais kurss. Visi to arī zināja.»
Pakāpeniski informācijas sagatavošanas procesā tika iesaistīta prokuratūra un specdienesti. Vēlreiz vārds Jurģim Liepniekam: «Lielāku varu un ietekmi nekā to, kas tika kaldināta toreiz tajā kabinetā, ir baudījis vienīgi Einars Repše, kad šim pašam mediju un izpildvaras sakausējumam tika pieslēgta arī prokuratūra un specdienesti. Tas, protams, bija jau cits līmenis...»
Latvijā visai bieži gadās dzirdēt stāstus, kad divi cilvēki pa meilu vai ar SMS vienojas par vietu un laiku, kad satikties, bet tikšanās vietā jau ir uzstādītas TV3 vai LTV kameras un žurnālisti pat zina uzvārdu tiem, kam šajā vietā jābūt.
Brīžiem speciālo dienestu iesaistīšanās atsedzas visai kuriozā veidā. 2011. gada 9. decembrī žurnālā Ir tika publicēts Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektora Andra Kudora raksts Kāpēc Latvijai būtu jāiztiek bez «Gazprom», kurā bija šāds fragments: «Tomēr intervijā izdevumam Otkritij gorod šogad jūlijā Gazprom pārstāvniecības Latvijā vadītāja vietnieks Pāvels Ļitvinovs norādīja, ka Gazprom Inčukalna gāzes krātuve nav galvenā. Ja tās pēkšņi nebūs, Krievija nepazudīs.» Vēl Ļitvinovs teica, ka tas ir tā tradicionāli izveidojies, ka krātuve Inčukalnā bija sistēmveidojošā Krievijas Ziemeļrietumu reģionam, «bet tā ir Gazprom un Krievijas labā griba – glabāt šeit gāzi vai ne». Tātad vēstījums skaidrs: Latvijai it kā vēl jāpacenšas, lai Krievija te glabātu gāzi...
Tikai žurnāls Otkritij gorod nekad nav publicējis šādu interviju. Intervija tika sagatavota, bet redakcijas un intervējamā domstarpību dēļ nekad netika publicēta. Taču intervijas izdrukas jau bija uz galda tiem, kas veido Latvijas enerģētikas politiku... Ja atradīsiet žurnāla Otkritij gorod 2012. gada 1. numuru, tad izlasiet rakstu Nozagtā intervija, lai saprastu, kādi ir specdienestu darbības mērogi Latvijas iekšpolitikā.
Uz šā fona nedz lielu izbrīnu, nedz pārsteigumu neizraisīja informācija, kas izrietēja no Lato Lapsas grāmatas Cits ķēķis, ka kompromat.lv darbinieks L. Jākobsons ir primitīvs informācijas noplūdināšanas kanāls vienam Latvijas specdienestam. Uz šiem pārmetumiem Leonīds Jākobsons atbildēja, demonstrējot apbrīnojamu patriotismu: «Pat ja es teorētiski būtu sadarbojies, tas ir Latvijas specdienests, mūsu specdienests, nav nekā slikta tajā, ka valsts patriots sadarbojas ar savas valsts specdienestu. Nav taču bažu, ka es sadarbotos ar Krievijas specdienestiem. Un tādā gadījumā es vispār nesaprotu, par ko mani tur aizdomās» (Ivars Āboliņš, Sestdiena 05.04.2012.).
Secinājums ir viens – Latvija ir labi apguvusi sava lielākā sabiedrotā netīro darbu metodes. Ja mērķis ir atbilstošs valsts interesēm, tad, protams, demokrātiskā valstī ikviena žurnālista un pilsoņa brīva izvēle ir piekrist vai nepiekrist speciālo dienestu lūgumiem. Tikai Latvijas specdienesti, kā to pierāda Lato Lapsas publiskotie dokumenti, izmanto slepenību, operatīvā darba iespējas un varu, kas tiem dota, lai realizētu šauri privātas un komerciālas intereses, lai pārņemtu politisko varu šajā valstī un darbotos pretēji vispārējam labumam. Tad tie, kas atbalsta šādas darbības, patriotisku jūtu vadīti, lēnam pārtop par speciālo dienestu vilkaču līdzdalībniekiem, par pakalpiņiem, kas ir atbildīgi par valsts izzagšanu un iznīcināšanu.
Rādīt reklāmu
