25. augustā Latvijas Republikas aizsardzības ministrs Artis Pabriks
retvītoja Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Aizsardzības
zinātniskās pētniecības centra pētnieces Noras Vanagas rakstu
Humanitārās intervences nepieciešamība Sīrijā (delfi.lv).
Nora Vanaga secina: «...pēdējo mēnešu notikumi saistībā ar ķīmisko ieroču pielietošanu Sīrijā, uzliek par pienākumu ASV pārvērtēt savu līdzšinējo atturīgo politiku.» Viņa aicina dot militāru triecienu Sīrijai bez ANO Drošības padomes sankcijas: «Līdz ar to līdzšinējā humanitāro intervenču īstenošanas loģika pieprasa, lai kāds no starptautiskās sabiedrības rīkotos arī bez ANO mandāta, kas humanitārās intervences gadījumā ir pieļaujams un ir ticis darīts (1991. gadā ASV Irākā kurdu aizstāvēšanai un 1999. gadā NATO etnisko konfliktu atrisināšanā Kosovā).»
Kā uzskata Nora Vanaga, tas ļautu «atrisinās primāro mērķi – apturēt civiliedzīvotāju apzinātu slepkavošanu».
Vispirms uzdosim jautājumu? Vai valdība drīkst lietot ķīmiskos ieročus bruņota konflikta gadījumā valsts iekšienē? Latvijas sabiedrībā nepatika pret ķīmiskajiem ieročiem ir ļoti liela. Uzdevu šo jautājumu dažādās auditorijās Latvijā, un gandrīz 100% gadījumu atbilde ir visnotaļ noliedzoša, jo asaru gāzi, kuru gan demokrātiskas, gan ne tik demokrātiskas valstis izmanto agresīva pūļa izdzenāšanai, neuzskata par ķīmisko ieroci. Kā būtu citām valstīm jāizturas, ja tiek pierādīts, ka vienas valsts valdība pavēl lietot (un lieto) ķīmiskos ieročus pret kādu bruņotu grupējumu, ja ķīmisko ieroču lietojuma rezultātā, saindējoties ar gāzi, iet bojā vairāk nekā simts nevainīgu cilvēku? Sīrijas notikumu iespaidā gandrīz daļa no tiem, kam uzdevu šo jautājumu, bija gatavi gluži kā Nora Vanaga piekrist bruņotai intervencei un pieprasīt starptautisku tiesu indīgas gāzes palaidējiem.
Tikai mana jautājuma upuru skaits neattiecas uz Sīriju, bet gan uz 2002. gada oktobra notikumiem Maskavā. 2002. gada 23. oktobrī 50 čečenu kaujinieki ieņēma Dubrovkas teātri Maskavā, saņemot kā ķīlniekus 900 mūzikla NordOst apmeklētājus. Lai novērstu mīnētā teātra uzspridzināšanu un visu ķīlnieku bojāeju, Krievijas speciālā vienība izmantoja nezināmu gāzi, kuras rezultātā tika neitralizēti visi teroristi un gāja bojā 129 ķīlnieki. Ja pieejam sausi un formāli, tad ķīmiskie ieroči tika izmantoti cīņā pret bruņotu grupējumu valsts iekšienē.
NordOst ķīlnieku krīzes notikumi neizraisīja militāru intervenci vai pat nozīmīgu starptautisku nosodījumu.
2004. gada 3. septembrī Krievijā Beslanas pilsētas skolā ķīlnieku krīzes laikā ķīmiskie ieroči netika lietoti un teroristiem izdevās ieslēgt sprāgstvielu detonatorus. Šāds ķīlnieku krīzes risinājums izdzēsa četrsimt bērnu dzīvības, bet ievainojumus guva 600 skolnieku un skolotāju.
Salīdzinot abus notikumus, ir jāsecina, ka zināmos apstākļos ķīmisko ieroču lietošana ļauj minimizēt upuru skaitu un prasa mazāk upuru, nekā tiešs uzbrukums ar šaujamieročiem, mēģinot atkarot ķīlniekus no teroristiem. Es būtu ļoti pārsteigts, ja pēc šādiem piemēriem vadošo valstu pretterorisma vienības nebūtu iekļāvušas savā arsenālā modernākos ķīmiskos ieročus, kurus tās lietotu izņēmuma gadījumos, par spīti visām konvencijām un aizliegumiem, izmantojot elegantu eifēmismu «anestēzijas gāze».
Tāpēc Rietumu lielvaru līderu aicinājumi veikt nekavējošu bruņotu intervenci, ja tiks iegūti «pierādījumi», ka Sīrijas valdību atbalstoši spēki ir izmantojuši ķīmiskos ieročus, ir ar ļoti lielu divkosības devu. Īpaši tāpēc, ka pēdējā lielākajā karā, kurā patiešām viena puse masveidā izmantoja ķīmiskos ieročus, proti, Irānas – Irākas karā (1980–1988), Irākas ķīmiskie ieroči tika radīti, izmantojot ASV, Francijas un Vācijas uzņēmumu piegādātās tehnoloģijas, bet ķīmisko ieroču ražošanai nepieciešamos komponentus piegādāja Nīderlandes, Francijas, Vācijas un vēl vairāku rietumvalstu uzņēmumi.
No otras puses, kāpēc Bašara al’Asada režīmam vajadzētu ķerties pie ķīmiskiem ieročiem laikā, kad pilsoņu karā militārā iniciatīva ir viņa pusē, bet opozīcijas spēki dilst ar katru dienu?
Izskatās, ka opozīciju no pilnīgas sagrāves var glābt tikai tieša rietumvalstu iejaukšanās Sīrijas pilsoņu karā opozīcijas pusē. Taču rietumvalsti līderi, īpaši Francijas un Lielbritānijas vadība, savu iejaukšanos konfliktā saistīja ar prasību pierādīt, ka Sīrijas valdība ir izmantojusi ķīmiskos ieročus. Līdz ar to opozīcijai uzvaru var sagādāt pierādījumu iegūšana – nofilmēti kadri ar nāves agonijā sašķobītām sejām un noindētu cilvēku līķu kaudzes.
Izvirzot šādu prasību, ir dots pamudinājums. Nav svarīgi vai Bašars Asads lieto ķīmiskos ieročus. Ir jāsagādā pierādījumi, ka viņš tos lieto, un viņš tiks aizmēzts.
Tiklīdz pasaules sabiedrība noticēs, ka Bašara Asada spēki lieto ķīmiskos ieročus, tad būs kā Lībijā – tiks dots raķešu un aviācijas trieciens pa jebkuru valdības spēkiem piederošu kustīgu mērķi, bet gāztais diktators tiks atrasts, noslēpies sūdu čupā kanalizācijas caurulē, un tiks nošauts kā pēdējais suns.
Opozīcijas vienīgā iespēja ir sintezēt pagrīdes laboratorijās kaut ko ļoti, ļoti indīgu un tad indēt un filmēt, filmēt un indēt, un beigu beigās saukt starptautiskos novērotājus un ANO misiju, lai to visu apstiprina kā Bašara Asada režīma noziegumus. Morālas dabas jautājums, uz kuru būtu jāatbild demokrātiskai sabiedrībai: vai tie, kas mudina citus veikt noziegums pret cilvēci, ir jātiesā uz viena apsūdzēto sola kopā ar tiem, kas slepus indes ir sintezējuši un tās lietojuši pret nevainīgiem un neaizsargātiem cilvēkiem.
Notiekošais Sīrijā atgādina Afganistānas karu 20. gadsimta astoņdesmitajos gados, kad, lai gāztu Maskavas atbalstīto režīmu, ASV specdienesti apmācīja un apbruņoja Osāmu bin Lādenu un citus tālibu ekstrēmistus, kas, ieguvuši varu Afganistānā, savas militārās prasmes un ieročus pagrieza pret Rietumu civilizāciju.
Rietumu līderu atkāpšanās, ļaujot Bašara Asada režīmam palikt, tiks uztverta kā islāma pasaules uzvara pār Rietumiem. Līdz šim visi arābu līderi, kas neprātā iedomājās pretoties Rietumu pārspēkam, Sadāmu Huseinu un Muammaru Kadāfi ieskaitot, tika samalti. Ja Sīrija tagad netiks «atbrīvota», tas būs signāls, ka ir iespējams uzvarēt Rietumu atbalstītu opozīciju, un stimulēs pretdarbību Rietumu civilizācijas iedēstītiem «pavasariem».
Manuprāt, Bašara Asada režīma lielā problēma ir oficiālās vara nespēja kontrolēt visu valsts teritoriju. Tagad opozīcijas anklāvos, kas nepakļaujas nevienai starptautiski atzītai varai, ir iespējams jebkas. Izmisumā iedzīti karotāji būs gatavi uz visu, arī veikt noziegumus pret cilvēci, par kara noziegumiem nemaz nerunājot.
Šāda situācija ir drauds ne tikai tuvāko valstu, bet visa Vidusjūras baseina drošībai.
Starptautiskas drošības interesēs būtu, lai visu Sīrijas teritoriju kontrolē viena vara, kura ievērotu starptautisko attiecību un cilvēktiesību pamatprincipus.
Taču Sīrijas konflikta risinājumi ir vairāki. Var mēģināt ar militāru spēku gāzt Bašaru Asadu un nodot varu «demokrātiskai opozīcijai», neņemot vērā, kādu bandītu, kara noziedznieku un patiesu ideālistu sajaukums ir Sīrijas opozīcija. Otrs variants ir, uzņemoties atbildību par konflikta izraisīšanu, vienoties ar Bašaru Asadu, ka opozīcijas spēki tiks evakuēti, piešķirot tiem patvērumu Eiropā un Amerikā. Trešais variants – nelikties ne zinis par humāniem apsvērumiem, bet gaidīt un sākt sarunas ar to, kas beigu beigās uzvarēs. Bet vēl ir ceturtais variants – sniegt tādu atbalstu opozīcijai, lai to nevarētu iznīcināt valdības spēki, un izolēt pilsoņu kara plosīto valsti no aktīvas ārpolitikas uz daudziem gadiem (Sīrijas libanizācija).
Taču Sīrijas likteņa izvēlē nepiedalīsies nedz Artis Pabriks, nedz Nora Vanaga. Lielvaru līderi gluži tāpat kā 1938. vai 1939. gadā vienosies par to, kurš variants sola lielāku labumu tiem, kas diktē globālo kārtību.
***
ATZIŅAS
- Notiekošais Sīrijā atgādina Afganistānas karu 20. gadsimta astoņdesmitajos gados, kad, lai gāztu Maskavas atbalstīto režīmu, ASV specdienesti apmācīja un apbruņoja Osāmu bin Lādenu un citus tālibu ekstrēmistus, kas, ieguvuši varu Afganistānā, savas militārās prasmes un ieročus pagrieza pret Rietumu
civilizāciju.
- Rietumu līderu atkāpšanās, ļaujot Bašara Asada režīmam palikt, tiks uztverta kā islāma pasaules uzvara pār Rietumiem.
- Starptautiskas drošības interesēs būtu, lai visu Sīrijas teritoriju kontrolē viena vara, kura ievērotu starptautisko attiecību un cilvēktiesību pamatprincipus.
Rādīt reklāmu
