2012. gada 16. jūlijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina par pamatotu
bijušās LTV pārraides De facto žurnālistes, tagadējās Ventspils naftas
sabiedrisko attiecību vadītājas Ilzes Naglas sūdzību par viņas
dzīvesvietā veikto kratīšanu un lēma, ka Latvijas valstīji ir jāizmaksā
20 000 eiro liela kompensācija.
2009. gada 1. jūlijā Latvijā stājās spēkā būtiska likumdošanas norma, kas būtiski aizsargā masu informācijas līdzekļu informācijas avotus. Kriminālprocesa likuma 154. pants – Informācijas avota norādīšanas pienākums – noteica kārtību, kādos apstākļos masu informācijas līdzekļiem ir pienākums atklāt informācijas avotus.
Tika noteikts, ka «tiesa var uzdot plašsaziņas līdzekļa žurnālistam vai redaktoram norādīt publicētās informācijas avotu».
Ierosinājumu par informācijas avotu atklāšanu izsaka izmeklētājs vai prokurors, tad par to ir jālemj izmeklēšanas tiesnesim, kuram ir jāuzklausa ierosinājuma iesniedzējs, kā arī plašsaziņas līdzekļa žurnālists vai redaktors. Pirms pieņemt lēmumu, tiesnesim ir jāiepazīstas ar lietas materiāliem. Turklāt likums precīzi nosaka, ka «lēmumu par informācijas avota norādīšanu izmeklēšanas tiesnesis pieņem, ievērojot personas tiesību un sabiedrības interešu samērīgumu».
Turklāt izmeklēšanas tiesneša lēmums nav galīgs. To var pārsūdzēt desmit dienu laikā, bet pārsūdzības gadījumā galīgais lēmums ir jāpieņem «augstāka līmeņa tiesas tiesnesim, kura lēmums vairs nebūs pārsūdzams».
Mana līdzšinējā pieredze, arī kā žurnālistam, pret kuru tika celta prasība atklāt informācijas avotu, liecina, ka Latvijas tiesas pamatā ļoti atbildīgi izvērtē sabiedrības interešu samērīgumu. Diemžēl Ilzes Naglas gadījumā likumiskā procedūra netika ievērota. Kratīšana notika bez likumiskas procedūras ievērošanas, un tāpēc ir pilnīgi likumsakarīgs rezultāts – par dažu amatpersonu patvaļu mums visiem ar saviem nodokļiem būs jāsamaksā kompensācija Ilzei Naglai.
Vienīgais arguments, ar kuru Latvijas valdība centās attaisnot policijas rīcību, bija tas, ka žurnāliste nebija Satversmes tiesā apstrīdējusi attiecīgo Kriminālprocesa likuma normu, kas neparedzēja žurnālistu kriminālprocesuālo imunitāti.
Latvijas likumdošanā ir izveidojusies viegla pretruna. Kriminālprocesa likuma 121. (un 122.) pantā žurnālisti nav uzskaitīti pie profesijām, uz kurām attiecas kriminālprocesuāli aizsargātie profesionālie noslēpumi. Uz šo likumdošanas nepilnību jau ir norādījis tiesībsargs Juris Jansons, kurš 2012. gada 11. jūlijā aicināja ierosināt diskusiju, lai grozītu Kriminālprocesa likuma 121. pantu, nosūtot vēstuli ar attiecīgu ierosinājumu Latvijas Republikas Saeimas Juridiskajai komisijai.
Pašlaik, lai gan tieši tas nav noteikts, no Kriminālprocesa likuma 154. panta izriet, ka attiecībā pret žurnālistiem un redaktoriem, attiecībā uz viņu publicēto materiālu informācijas avotiem ir jāpiemēro kriminālprocesuālā imunitāte (Kriminālprocesa likuma 117. pants), aizliedzot vai ierobežojot personas sakaru līdzekļu un korespondences kontroli; atbrīvojot personu no liecību sniegšanas pilnībā vai kādā daļā; kā arī nosakot īpašu kārtību dokumentu izņemšanai.
Tāpēc arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatīja, ka šāda vieda kratīšana ir nesamērīga iejaukšanās tiesībās uz vārda brīvību. Amatpersonas nebija pietiekami pamatojušas nepieciešamību veikt kratīšanu neatliekamā kārtībā.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa kārtējo reizi atgādināja, ka žurnālista tiesības neizpaust savu informācijas avotu ir nevis privilēģija, kuru jebkurā brīdī varēja atņemt, bet gan būtiska vārda brīvības tiesību sastāvdaļa, kura ir jāaizsargā ar vislielāko rūpību. Turklāt «žurnālista vārda brīvības aizsardzības pakāpi neietekmē šaubas par viņa informācijas avota rīcības tiesiskumu».
Ilzes Naglas tiesas iznākums kārtējo reizi kompromitē Latvijas valsti, kā zemi, kurā netiek ievērota vārda brīvība. Praktiskais secinājums no kārtējā zaudējuma Eiropas Cilvēktiesību tiesā būtu ievērot tiesībsarga ierosinājumu un grozīt Kriminālprocesa likuma 121. pantu, nosakot tieši un precīzi, ka uz žurnālistiem attiecas profesionālie noslēpumi un ka žurnālistus no kriminālprocesuālās imunitātes var atbrīvot tikai tiesa Kriminālprocesa likuma 154. panta noteiktajā kārtībā.
Rādīt reklāmu
