Latvijas enerģētika starp divu lielvaru dzirnakmeņiem. Noslēgums
Pētījuma sākums NRA (16.04., 19.04., 23.04. 2013.)
Vēlreiz atkārtosim ļoti svarīgo Eiropas Padomes un Eiropas Parlamenta pozīciju par gāzes sistēmas reformām. Direktīvas daļa par gāzes tirgus atvērtību ir jāievieš tikai tad, kad valsts ir tieši pieslēgta Eiropas Savienības gāzes sistēmai (ENTSOG).
Līdz tam gāzes sektors nav jāatver.
Kāpēc minētā norma tieši neattiecas uz sašķidrinātās gāzes termināli (SGT)?
Tāpēc, ka, nemainoties patēriņa apjomam, jebkura papildu infrastruktūras būve sadārdzina kopējās gāzes apgādes izmaksas. Savukārt, ja ir tendence samazināties patēriņam, tad infrastruktūras izmaksu lielums uz katru patērētu gāzes kubikmetru palielināsies arī bez papildu investīcijām.
Gāzes patēriņš samazinās
Faktiski Latvijas gāze ir sasniegusi šo slieksni. Gāzes patēriņš Latvijā 2010. gadā bija 1,8 miljardi kubikmetru, 2011. gadā jau 1,56 miljardi, bet 2012. gadā mazāks par 1,5 miljardiem. Iemesls gāzes patēriņa samazinājumam ir meklējams gan ekonomiskajā krīzē, gan cilvēku masveida aizbraukšanā. Uz vēl vienu iemeslu 25. aprīlī Sorosa fonda–Latvija rīkotā diskusijā Kāds būs Baltijas dabas gāzes tirgus nākamo piecu gadu perspektīvā norādīja arī Latvenergo valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs – gāzes cenas ir tik augstas, ka ir izdevīgāk siltuma apgādē no gāzes pāriet uz šķeldu. Tomēr ir jāņem vērā, ka, samazinoties dabasgāzes patēriņam, gāzes nozares infrastruktūras apjoms – maģistrālie gāzes vadi, kompresoru stacijas un sadales tīkla uzturēšanas izdevumi paliek nemainīgi vai pieaug atbilstoši inflācijai un darba algu kāpumam. Latvijas gāzes investori jau ir brīdinājuši Latvijas valdību un valsts vadošās amatpersonas, ka «dabasgāzes tirdzniecības cena lietotājiem tiek noteikta atbilstoši aktuālajām dabasgāzes iepirkšanas izmaksām un peļņu nodrošina tikai sabiedrisko pakalpojumu (dabasgāzes uzglabāšanas, pārvades, sadales un tirdzniecības) tarifi, kas noteikti pie dabasgāzes tirdzniecības apjoma 1700 miljoni kubikmetru. Rūpniecības uzņēmumu investīcijas ražošanas iekārtu modernizācijā un izmantoto resursu optimizācijā, kā arī siltumapgādes uzņēmumu pāreja uz atjaunojamo resursu izmantošanu ir samazinājusi dabasgāzes patēriņu Latvijā līdz 1500 miljoniem kubikmetru. Tālāka dabasgāzes patēriņa apjomu samazināšanās novedīs pie pakalpojumu tarifu paaugstināšanās, jo infrastruktūras uzturēšanas izmaksas, nodrošinot drošu un nepārtrauktu sistēmas ekspluatāciju, operatoriem būs jāfinansē neatkarīgi no sniegto pakalpojumu apjoma.»
Take or pay līgumi
Šī brīdinājuma vēstule, visticamāk, nozīmē to, ka Latvijas gāze jau ir pietuvojusies vai sasniegusi tā saukto take or pay līmeni. Gāzes nozarē ilgtermiņa līgumi tiks slēgti, nosakot minimālo gāzes patēriņu Take or pay, tas nozīmē, ka minimālais gāzes patēriņa līmenis ir jānopērk vai par to ir jāsamaksā noteiktā cena bez piegādes. Piemēram, ja Take or pay līmenis Latvijā ir 1,5 miljardi kubikmetru dabasgāzes, bet Latvijas gāzes tirgus pēkšņi tiktu atvērts un jaunais piegādātājs pārdotu patērētājiem vienu miljardu kubikmetru gāzes par zemāku cenu nekā Latvijas gāze, gadījumā, ja Latvijas gāze spētu pārdot tikai 0,5 miljardus kubikmetru, tad neatkarīgi no nopirktā apjoma Latvijas gāzei būtu jāsamaksā piegādātājam pilna cena par 1,5 miljardiem kubikmetru. Starpība – zaudējumi par nepārdoto vienu miljardu kubikmetru gāzes – būtu jākompensē tirgus atvērējam – Latvijas valstij. Tirgus atvēršana, nerēķinoties ar monopola termiņiem un Take or pay līgumiem, nozīmē, ka visas finansiālās izmaksas par samazināto gāzes patēriņu zem garantētā līmeņa ir jāsedz tirgus atvērējam – attiecīgajai valstij. Ja šāds ir Take or pay slieksnis Latvijai (kāds ir šis līmenis, ir komercnoslēpums) un tirgus ar tikko minētā piemēra rezultātiem tiktu atvērts līdz 2017. gadam, tad Latvijas valsts budžetam papildus nāktos kompensācijās gāzes investoriem izmaksāt vismaz 400 miljonus ASV dolāru gadā. Kamēr spēkā būs ilgtermiņa Take or pay līgumi, tikmēr komerciāla darbība, tirgus atvērtība un izvēles brīvība būs ierobežota. Tāpēc arī Booz&Company, kas pēc Eiropas Komisijas pasūtījuma veica Baltijas un Somijas gāzes projektu un reformu (Baltic Energy Market Interconnection Plan jeb BEMIP) novērtējumu, nonāca pie slēdziena, ka ideāla vieta reģionālam SGT ir Somija, bet ziņojumā tiek norādīts, ka Somijai ar Krieviju noslēgts Take or pay līgums, kas ir spēkā līdz pat 2025. gadam, tāpēc komerciāla jēga ir būvēt termināli Somijā ir tikai pēc 2025. gada. Lai cik zemas būtu pasaules sašķidrinātās gāzes cenas, Somija līdz pat 2025. gadam būs spiesta maksāt vai pirkt minimālo dabasgāzes daudzumu no Gazprom, kas tika noteikts, plānojot ilgtermiņa investīcijas maģistrālajos gāzes vados.
Papildu investīcijas palielina izmaksas
Bez pieslēguma ES gāzes sistēmai (ENTSOG) sašķidrinātās gāzes termināļa iekļaušana gāzes sistēmā un dažāda veida uzņēmumu nodalīšanas pārkārtojumi rada ļoti augstu risku, ka tas var nevis samazināt, bet gan būtiski palielināt gāzes cenas.
Tieši šādu vērtējumu izteica arī vācu investori Igaunijas gāzes sektorā E. On Ruhrgas International rīkotājdirektora Pētera Frankenberga vēstulē (2012. gada 25. maijs) Igaunijas premjerministram un vadošajām Igaunijas enerģētikas sektora amatpersonām: «nepastāvot konkurences attīstības pamatnosacījumiem (Igaunija nav savienota ar galveno Eiropas sistēmu), papildu sadalīšana var radīt tikai papildu finanšu slogu patērētājiem». Ja Igaunijas valdības darbību rezultātā cenas un izmaksas palielināsies, tad tas būs pretrunā ar ES direktīvas mērķi, kuras vārdā pārkārtojumi it kā tiek veikti.
Situācija Baltijas gāzes sektorā nav tikai un vienīgi nacionālo interešu saskaņošana ar ES kopīgo politiku. Baltijas gāzes sektoru un enerģētiku kopumā ietekmē Gazprom nostāja, ASV intereses Baltijas un Krievijas telpā un Lietuvas ģeopolitiskā izvēle.
Lai to saprastu, aplūkosim Lietuvas projektu – Klaipēdas sašķidrinātās gāzes termināli (turpmāk SGT).
Lietuvas Krievijas konfrontācija
Šodienas situāciju Baltijas gāze sektorā un enerģētikā kopumā ietekmēja Lietuvas valdības lēmums 2006. gadā. Pēc tam, kad Krievijā nežēlastībā nonākušā miljardiera un oligarha Mihaila Hodorkovska uzņēmums JUKOS bankrotēja, Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīca tika pārdota nevis kādam Krievijas investoram, bet Polijas PKN Orlen. Šo lēmumu Lietuvas politiķi raksturoja kā svarīgāko ģeopolitisko kauju pēc neatkarības atgūšanas. Lietuvas ģeopolitiskā izvēle aizsāka konfrontāciju, kas nav beigusies joprojām. Krievijas puse, aizbildinoties ar remontu, slēdza naftas vadu un pārtrauca naftas piegādes Mažeiķu rūpnīcai.
Atbildot uz naftas vada blokādi, Lietuvas Seims 2007. gada 18. janvārī pieņēma rezolūciju X1046, kurā tika definēti Lietuvas enerģētikas drošības mērķi, tostarp arī gāzes piegādes drošības sasniegšana, kas praktiski nozīmēja ilgtermiņa politiku – radīt neatkarīgu piegādātāju sistēmu no Krievijas. Konfrontācijai saasinoties, Lietuva 2008. gada aprīlī izmantoja savas veto tiesības, bloķējot ES un Krievijas sarunas utt.
Konfrontācijas laikā Lietuvas enerģētikā principiālais uzdevums bija garantēt apgādes drošību. Šī problēma īpaši aktuāla kļuva pēc Ignalinas AES slēgšanas 2010. gadā. Tāpēc jau 2010. gada 21. jūlijā Lietuvas valdība izlēma sākt veidot Klaipēdas SGT.
Gan tolaik, gan tagad Lietuvas rokās ir spēcīgs trumpis – gāzes tranzīts, jo Krievija var piegādāt gāzi un elektrību Kaļiņingradas apgabalam tikai tranzītā cauri Lietuvas (un Baltkrievijas) teritorijai. Tiesa, ja 2016. gadā no Ziemeļu plūsmas gāzes vada tiks aizvilkts atzars uz Kaļiņingradu un kad 2017. gadā darbu sāks Baltijas AES, tad Lietuvai vairs nebūs neviena trumpja konfrontācijā ar Krieviju.
Gazprom cenu politika
Enerģētisko konfrontāciju pastiprināja Gazprom lēmums 2012. gadā piegādāt gāzi Lietuvai (kurai gāzes patēriņš ir lielāks nekā Igaunijai un Latvijai kopā) par augstāku cenu nekā Latvijai un Igaunijai. Lietuvas valdības atbilde bija prasības celšana pret Gazprom Stokholmas arbitrāžas tiesā 2012. gada oktobrī.
Tā laika Lietuvas premjerministrs Andrus Kubiļus pauda viedokli, ka tiesvedības uzsākšana pret Gazprom ir konsekvents Lietuvas līdzšinējās politikas turpinājums: «Lietuvu nevarēs ietekmēt ne ar kādiem draudiem vai spiedienu.»
Klaipėdos nafta AB vadītājs Roks Masulis rakstā Baltic Rim Economies, a Quarterly Discussion Forum of the Pan European Institute of Finland’s, University of Turku, No. 6/2012 izteicās vēl skarbāk: «Gazprom ir kļuvis par reālu draudu valsts energoapgādes drošībai», piebilstot, ka «Klaipēdas terminālis, kas teorētiski varēs nodrošināt līdz pat divām trešdaļām no gāzes pieprasījuma Baltijas valstīs, kļūs par nopietnu alternatīvu un lietderīgu faktoru sarunās ar gāzes piegādātājiem».
No otras puses, Lietuvai ir vissliktākie rādītāji starp Baltijas valstīm gāzes apgādes drošības jomā. Tā saukto N1 testu atbilstoši Booz&Company, ziņojumam Lietuva 2010. gadā varēja izpildīt tikai 27% līmenī. Savukārt Latvijas nodrošinājums ar gāzi ir 154%, bet Somijas – 102%.
Gāzes patēriņš Lietuvā
2011. gadā ar ES atbalstu tika sākta gāzes vada Jurbarka–Klaipēda būvniecība. Šim 400 mm gāzes vadam jābūt pabeigtam 2013. gada 3. ceturksnī. Jurbarka–Klaipēda gāzes vada un caurlaides spēja būs 1,1 miljards kubikmetru gāzes gadā. Pa jau esošo 300 mm gāzes vadu Klaipēda–Kuršēni varētu piegādāt aptuveni 0,6 miljardus kubikmetrus gāzes gadā. Pēc Klaipēdas termināļa atvēršanas (ņemot vērā, ka Klaipēdas apkārtnes patēriņš ir 0,3 miljardi kubikmetru gāzes gadā) Klaipēdas SGT teorētiski nodrošinātu 2/3 no Lietuvas gāzes patēriņa (Lietuvas gadā patērē nedaudz virs 3 miljardiem kubikmetru gāzes). Savukārt, palielinot gāzes vada Klaipēda–Kuršēni caurules līdz 700 mm, Lietuva teorētiski varētu atteikties no Gazprom piegādēm vispār un visu savam patēriņam nepieciešamo gāzi piegādāt pa Klaipēdas SGT.
Klaipēdas SGT biznesa plāns (Liquefied Natural Gas (LNG) Terminal Business Plan, 2013 February) ir pamatots ar Gazprom augsto gāzes piegādes cenu Lietuvai.
Biznesa plāns ir vienkāršs. Gazprom gāzes piegādes cena 2012. gadā Lietuvai bija 1329 liti par tūkstoti kubikmetru. Vidējā sašķidrinātās gāzes cena Eiropā 2011. gadā kopā ar termināļa izmaksām (pēc Klaipedos nafta biznesa plāna aprēķiniem) būtu 1130 liti par tūkstoti kubikmetru. Katru gadu vienu miljardu kubikmetru dabasgāzes Lietuvas patēriņā aizstājot ar sašķidrināto gāzi, ietaupījums būtu 200 liti par katru tūkstoti kubikmetru.
Klaipēdas SGT kopējais investīciju apjoms, kuru īstenos Klaipedos nafta, ir 613 miljoni litu (120 miljoni latu). Trešo daļu no nepieciešamās summas tiek plānots iegūt, ņemot kredītu komercbankā. Par 200 miljoniem litu tiks piešķirtas valsts garantijas, bet 200 miljonus litu plāno iegūt, apliekot gāzes lietotājus ar obligātajām iemaksām gāzes patērētāju fondā 2013. un 2014. gadā. Plānots, ka jau 2014. gada decembrī terminālis sāks darbu.
Kā norādīts biznesa plānā, par vislielāko Klaipēdas SGT apdraudējumu tiek uzskatītas Gazprom gandrīz neierobežotās finansiālās un tehnoloģiskās iespējas konkurēt ar termināli.
Lietuvā būs obligāts iepirkums
Tāpēc Lietuva atteicās no plāna ieviest brīvo tirgu no 2015. gada 1. janvāra. Ja sašķidrinātās gāzes cenas Eiropā būs zemas, bet Gazprom cenas augstas, tad viss kārtībā. Patērētāji masveidā atteiksies no Gazprom gāzes piegādēm un pārslēgs līgumus ar SGT, pārorientēsies uz lētāku cenu.
Taču kā būs, ja Gazprom 2015. gada mainīs cenu politiku, nosakot tādu gāzes cenu, kas būs zemāka par SGT piedāvāto? Tad pirkt gāzi no SGT būs ekonomiski bezjēdzīgi. SGT paliks bez ienākumiem, un tā mūžs nebūs ilgs. Gāzes tirgū pie absolūtas tirgus atvērtības, ja liels piegādātājs izmanto elastīgu cenu politiku, nekādi jauni piegādes avoti uz komerciāliem pamatiem nevar rasties.
Turklāt Gazprom var arī nedarīt neko. Jau esošajā biznesa plānā ir norādīts, ka Ķīnas, Japānas un Dienvidkorejas tirgū sašķidrinātās gāzes cenas 2013. gada janvārī bija par 20% lielākas nekā Gazprom gāzes piegādes cenas Lietuvai (LNG Terminal Business Plan – 47. lpp.).
Tāpēc Klaipēdas SGT ir politisks, nevis ekonomisks projekts. Lietuvas Republikas valdība 2012. gada 29. februārī pieņēma lēmumu Nr. 219, nosakot Klaipēdas SGT termināļa minimālo importa kvotu 25 procentu apjomā no gada iekšzemes dabasgāzes kopējā patēriņa Lietuvā.
25% likums
2012. gada 12. jūnijā Lietuvas Seims pieņēma īpašu Klaipēdas SGT likumu, nosakot obligātu pienākumu gāzes patērētājiem iepirkt vismaz 25 procentus no kopējā gada dabasgāzes patēriņa tikai no Klaipēdas SGT. 25% likums aizliedz slēgt ar Gazprom ilgtermiņa līgumus ar nosacījumiem, neievērojot šo likumu. Tehniski Lietuvas lēmums ir nevis brīvais tirgus, kur piegādātāji konkurē ar cenu, bet obligāts iepirkums. Lietuvas gāzes sektorā attiecībā uz Klaipēdas SGT ir īstenots kaut kas līdzīgs Latvijas elektrības sektorā īstenotam obligātam iepirkuma komponentei, kas tagad kļūst par lielāko Latvijas ekonomiskās izaugsmes bremzi.
Analoģija no tirdzniecības jomas būtu, ja, piemēram, Latvijas valdība iedomātos apkarot RIMI un MAXIMA lielo tirdzniecības tīklu dominanci, nosakot, ka visiem pircējiem turpmāk 25% no visas pārtikas un sadzīves preču pirkumiem atvēlētās naudas gada laikā ir jāiztērē kādā citā konkrētā veikalu tīklā, piemēram, Aibe!
Vai tas būtu brīvais tirgus? Nē!
Lietuvas gāzes sektora reformas ir nevis tirgus atvēršana gāzes sektorā, bet ietekmes sfēru pārdale ar likuma spēku un protekcionisma metodēm.
Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite, noformulējot Lietuvas intereses (Terminalas Nr 6 ), izvirzīja par Lietuvas ekonomisko un ģeopolitisko mērķi piekļūt Latvijas un Lietuvas gāzes sadales sistēmai: «SGT ir solis, kas tuvina mūsu valsti enerģētiskai neatkarībai. Līdz šim mēs bijām izolēti no pasaules dabasgāzes tirgus, tāpēc pirkām gāzi no vienīgā piegādātāja, t.i., Krievijas kompānijas Gazprom. Kad mums būs SGT un attiecīgi pielāgota gāzes cauruļvadu infrastruktūra, no gāzes krātuves mēs varēsim piegādāt gāzi ne tikai Lietuvai, bet arī Latvijai un Igaunijai. Galu galā terminālis ir labs piemērs gudram lēmumam. Tas ir – ne tikai ekonomiskie apstākļi, bet arī mūsu ģeopolitiskā situācija liek mums meklēt optimālāko risinājumu.»
Iegūt kontroli pār Inčukalnu
Kādi ir citi apdraudējumi, kas var traucēt Klaipedos nafta īstenot savus finanšu plānus un Lietuvas valdībai savus ģeopolitiskos mērķus? Tie ir uzskaitīti Klaipēdas SGT biznesa plānā: Gazprom ietekme Latvijā un Lietuvā, vāji attīstīts maģistrālais gāzes vadu tīkls Latvijā, vajadzība modernizēt Inčukalna gāzes krātuvi un iegūt Lietuvas ietekmi pār to (LNG Terminal Business Plan – 50. lpp.).
Lai izdotos Klaipedos nafta biznesa plāns, ir nepieciešams pārējo Baltijas valstu atbalsts šim plānam. Lietuvas interesēs ir iegūt brīvu pieeju Inčukalna gāzes krātuvei un, ja tas nav iespējams, tad izveidot (pie Dobeles) balansa krātuvi Klaipēdas SGT vajadzībām.
Šeit ir jāpiebilst, ka 2012. gada vasarā Lietuvas prezidente vienojās ar Igaunijas prezidentu kopīgai pretdarbībai, lai gāzes terminālis netiktu veidots Rīgā. Daļa Grībauskaite: «Mēs ar [Igaunijas] prezidentu vienojāmies, ka tikai viena termināļa pastāvēšana [Latvijā] būtu riskanta, jo uz šo termināli varētu tikt izmantota ietekme un tas varētu tikt pārdots.»
Ja mēs atkal atceramies Krišjāņa Kariņa rakstu Latvijas Avīzē (2013. gada 7. marts), tad pasākumi, kurus aicina īstenot politiķis, ir «.. mūsu rīcībai ir vairāki elementi: 1) likumdošana, 2) gāzes terminālis, 3) Inčukalna krātuves atgūšana un 4) Latvijas gāzes sadales tīklu atdalīšana. Saliekot šos četrus elementus kopā, ar pārdomātu rīcību varēsim ieviest konkurenci gāzes tirgū, kas ilgtermiņā nodrošinās zemākas cenas mūsu patērētājiem.»
Izskatās, ka Krišjānis Kariņš ir atvēris Klaipēdas termināļa biznesa plānu un nolasa Lietuvas interešu uzskaitījumu, kas ir noteikti jāveic, lai Klaipēdas SGT investori gūtu maksimālu labumu. No Latvijas tiek prasīts veikt soļus, kas tieši un nepārprotami ir Lietuvas komerciālajās interesēs.
Rādīt reklāmu
