Ja mēs atveram Latvijā pašlaik spēkā esošo Enerģētikas likumu, tad
sanāk, ka gāzes piegādes monopolstāvoklis Latvijā noslēgsies 2014. gada
aprīlī.
Tikai arī 2014. gadā Latvijas (Baltijas) gāzes sistēmai nebūs savienojuma ar ES gāzes sistēmu, bet būs savienojums tikai ar Krieviju. 2014., 2015. un pat 2017. gadā Baltija (un Somija) būs saslēgtas tikai ar Krievijas gāzes sistēmu, izņemot Lietuvu, kas Krievijas gāzi saņem tranzītā caur Baltkrieviju.
Lai kādus argumentus izteiktu eirodeputāti Krišjānis Kariņš, Roberts Zīle vai TV 3 Nekā personīga žurnālisti, kamēr nav izveidots savienojums ar Eiropas Savienības gāzes sistēmu (European network of transmission system operators for gas jeb ENTSOG), tikmēr nekāds gāzes tirgus Latvijā nav iespējams, pat gadījumā, ja Latvijas gāzes investori labprātīgi atteiktos no savām ekskluzīvajām tiesībām. Brīvais tirgus, kad nav citu iegādes iespēju, izskatās kā karikatūra par jēdzienu tirgus. Tieši tādu izpratni par situāciju Baltijas gāzes sektorā pauda arī Eiropas Padome un Eiropas Parlaments, kad pieņēma Trešo liberalizācijas direktīvu (2009/73/EK). Trešā liberalizācijas direktīva nosaka, ka valstīm, kuru gāzes sistēmas ir izolētas no ES, direktīva ir jāievieš tikai tad, kad šo valstu gāzes sistēmas tiks pieslēgtas ES sistēmai.
Latvijai, Igaunijai un Somijai uz nenoteiktu laiku nav jāuzsāk jaunu tirgus dalībnieku licencēšana (4. pants), tiek atlikta pārvades sistēmas un pārvades sistēmu operatoru nodalīšana (9. pants), netiek piemērotas normas par tirgus atvērtību (37. pants) un tiešo līniju regulējums (38. pants).
Tas nozīmē, ka Trešā liberalizācijas direktīva Latvijai pilnībā ir jāievieš tad un tikai tad, ja Somija izveidos tiešo gāzes vada savienojumu ar Zviedriju vai Polija izveidos tiešo gāzes vada savienojumu ar Lietuvu. Kamēr šādu savienojumu nav, tikmēr Trešā direktīva pilnā mērā uz mums (arī uz Igauniju un Somiju) neattiecas.
Turklāt plānotā Latvijas un Lietuvas cauruļvada modernizācija vai ieplā
notais savienojums starp Igauniju un Somiju (2016.–2018. gads) atbilstoši direktīvai nekādi neietekmē direktīvas spēkā stāšanās laiku.
Līdz pat 2020. gadam, atbilstoši ENTSOG informācijai, Somijas un Zviedrijas savienojumi netiek plānoti. Tad vienīgais apstāklis, kad Trešā liberalizācijas direktīva Latvijai obligāti būs jāievieš, ir Polijas–Lietuvas starpsavienojuma atklāšana. Tikai šā starpsavienojuma būvniecība, atbilstoši ENTSOG informācijai, nav sākusies, un agrākais, kad varētu sākties starpsavienojuma izbūve, ir 2016. gads. Savukārt agrākais, kad Polijas un Lietuvas starpsavienojums tiktu pabeigts, ir 2018. gads.
Tas nozīmē, ka Latvijai nav nekādas jēgas un loģikas vienpusēji atkāpties no Latvijas gāzes investoru līguma (riskējot ar Stokholmas šķīrējtiesas tiesvedību) līdz pat 2017. gadam, kad privatizācijas līgums par monopoltiesībām beigsies.
Turklāt sašķidrinātās gāzes termināļa izbūve Lietuvas Klaipēdā, Igaunijas Mugu vai kādā Somijas ostā neatbilst jēdzienam «tieši pievienoties starpsavienotai sistēmai». Klaipēdas termināļa uzcelšana, kas iespējama visai drīz, nepaātrinās Trešās direktīvas iestāšanās laiku ne par sekundi.
Turklāt tam ir ļoti principiāla nozīme: Latvijai (arī Igaunijai un Somijai) Trešās direktīvas saistības nebūs obligātas arī uzreiz, bet gan divu gadu laikā pēc pieslēgšanās ENTSOG. Eiropas Parlamenta un Padomes regulas (Nr.715/2009) 30. pants nosaka, ka Latvijai, Igaunijai un Somijai ir tiesības lūgt atlikt 3. direktīvas īstenošanu vēl uz diviem gadiem: «(..) dalībvalstis, kurām saskaņā ar Direktīvas 2009/73/EK 49. pantu piešķirta atkāpe, var Komisijai lūgt pagaidu atkāpi no šīs regulas piemērošanas uz laiku, kas nepārsniedz divus gadus no dienas, kad zaudē spēku minētajā punktā paredzētā atkāpe.»
Iespējams, ka tieši to domāja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, kad apgalvoja, ka ir iespējams gan ievērot ES prasības, gan arī izpildīt visas Latvijas valsts uzņemtās saistības LG privatizācijas līgumā, nekonfliktējot ar LG akcionāriem.
Rādīt reklāmu
