Pagājušās nedēļas diskusijas par Kipras finanšu krīzes risinājumu
uzvējoja ar pusgadsimtu senas pagātnes smaržu. Vācu politiķu ultimāti
Kipras ļaudīm atgādināja metodes, ar kurām Ādolfs Hitlers un nacistu
rokaspuiši uzspieda tikai Vācijai izdevīgus saimnieciskus līgumus
Rumānijai, Čehijai, Ungārijai un citām mazākām valstīm.
Savukārt Latvijas globālistus – jaunāko un vidējo paaudzi, kas tic, ka labklājības nemitīgs pieaugums turpināsies bezgalīgi – burtiski nošokēja ideja, ka tā vienkārši var ar vienreizēju nodokli aplikt visus banku depozītus.
Var! Un Eiropas vēsture pēc Otrā pasaules kara tam ir skaists apliecinājums.
Ikviena suverēna valsts var noteikt nodokļus, kādus tā vēlas, un var aplikt ar nodokli jebkuru aktīvu, kāds ir tās jurisdikcijā. Tas ir pilnīgi likumīgi. Cits jautājums, vai tas ir godīgi, taisnīgi, bet tas ir likumīgi. Latvijas iedzīvotāju vecākā paaudze vienu šādu reformu noteikti atceras.
PSRS 1947. gada finanšu reforma sāpīgi skāra visus tā laika Latvijas iedzīvotājus, jo īpaši – zemniekus un lauciniekus.
Algu sistēmai nemainoties, tika veikta cenu reforma ar vienlaicīgu naudas nomaiņu. Skaidra nauda tika nomainīta attiecībā 1:10 ļoti īsā termiņā, un daudzviet cilvēki nepaguva samainīt savus uzkrājumus. Nemainīta nauda zaudēja jebkuru vērtību.
Kamēr skaidru naudu mainīja viens pret desmit, uzņēmumu banku kontos nauda palika pēc kursa 1:1. Tāda pati attiecība palika visām saistībām, tostarp arī iedzīvotāju saistībām (kredītiem) pret bankām. Savukārt privātpersonu banku rēķinos naudas līdzekļi tika mainīti pēc šādas shēmas: pirmos 3000 rubļus mainīja pēc kursa 1:1, no 3000 līdz 10 000 rubļiem – attiecībā 3:2, bet virs 10 000 rubļiem – attiecībā 2:1.
Valsts aizņēmuma obligācijas tika konvertētas, mainot 5 rubļus 1938. gada valsts aizņēmuma obligācijās pret vienu rubli 1948. gada valsts aizņēmuma obligācijās. 1941.–1946. gada valsts aizņēmuma obligācijas tika konvertētas attiecībā 3:1.
Aprakstīsim PSRS 1947. gada finanšu reformu mūsdienu terminos.
PSRS 1947. gada decembrī īstenoja tehnisku defoltu, to nepasludinot. 1939. gada valsts parādi tika samaksāti 20% lielumā no to nomināla, bet vēlākais valsts parāds novērtēts 33% lielumā no tā nomināla.
Visu iedzīvotāju banku depozītu summas no 3000 līdz 10 000 rubļiem tika apliktas ar vienreizēju nodokli 33% apjomā, virs 10 000 rubļiem – ar vienreizēju nodokli 50% apjomā! Vidējā strādnieka alga tolaik bija 500 rubļu mēnesī, bet inženiera alga – 1000 rubļu mēnesī.
Ja kāds domā, ka šādi spēja rīkoties tikai padomju okupanti, noziedzīgie staļinisti, tad ielūkosimies Rietumu pasaules tā laika spožākajā finanšu reformā. Kā izskatījās naudas reforma, kuru 1948. gada 20. jūnijā Rietumvācija īstenoja vācu ekonomista Ludviga Erharda vadībā?
Erharda naudas reforma uzkrītoši atgādināja PSRS 1947. gada decembra naudas reformu, tikai bija daudz nesaudzīgāka. Algu un pamata tarifu sistēma palika nemainīga. Nauda ļoti ierobežota apjomā, līdz 60 vācu markām vienam cilvēkam, divos paņēmienos tika mainīta attiecībā 1:10 (desmit reihsmarkas pret vienu vācu marku). Visa nauda banku norēķinu kontos un depozītos tika sadalīta divās daļas Attiecībā 1:10 tika samainīta puse (50%) no naudas banku rēķinā. Pārējā nauda tika iesaldēta. Vēlāk lielākā daļa no iesaldētās naudas (70%) tika dzēsta, bet pārējās daļas naudas maiņa tika atlikta uz vēlāku laiku. Pēdējo daļu – 10% no rēķina lieluma – padarīja pieejamu tikai 1954. gadā.
Mūsdienu terminoloģijā visa bankās glabātā nauda tika aplikta ar vienreizēju 35% nodokli, bet 35% konvertēta kā valsts aizņēmums ar galējo izmaksu 1954. gadā.
Lēmums, ka Kipras otras lielākas bankas – Laiki bank – depozīti virs 100 000 eiro tiek aplikti ar nodokli (vai kā citādi juridiski to nosauktu) 40% apjomā, ir ļoti vācisks, var pat teikt – erhardisks.
Secinājums ir gauži nepatīkams. Vairākas valstis, darbodamās tikai pāris gadus eirozonā, nonāca tik katastrofālā ekonomiskā situācijā, kāda parasti izveidojas pēc pasaules mēroga kara. Kipras krīzes lielākais secinājums ir vienkāršs. Latvijas iestāšanās eirozonā nozīmē, ka kārtējās valdības mazspējas gadījumā Vācija pieprasīs visus zaudējumus segt, ieviešot vairāku desmitu procentu vienreizējo nodokli no visiem Latvijas iedzīvotāju banku depozītiem. Ja Latvijas sabiedrība nespēs organizēt tik saliedētus protestus, kā spēja Kipras ļaudis, tad eirozonā par valdības mazspēju būs jāmaksā pilnīgi visiem!
Bez Māstrihtas kritērijiem acīmredzot ir vajadzīgs vēl viens obligāts kritērijs dalībai eirozonā. Valdības spēja pārvaldīt valsts ekonomiku, nepieļaujot finanšu sektora satricinājumus. Latvijas pēdējo piecu gadu vēsture apliecina, ka mūsu valsts valdība to nespēj un neprot.
Rādīt reklāmu
