Pēc Padomju Savienības un Austrumu valstu bloka sabrukuma galvenās Austrumeiropas valstu masu mediju problēmas no preses brīvības un mediju attīstības viedokļa tika definētas šādi: vienīgais drauds preses brīvībai un preses attīstībai ir valstij piederošie masu informācijas līdzekļi (MIL).
Savukārt tikai privātīpašumā esošie MIL garantēs informācijas objektivitāti, žurnālistikas ētiku un vārda brīvību. Tika konstruēts mīts, ka tikai privāta un tirgus ekonomikā integrēta mediju struktūra var nodrošināt vārda brīvību un sniegt objektīvu informāciju sabiedrībai.
Faktiski tolaik tikai privātais bizness ieguva informācijas monopolu.
Tikai jau toreiz tika aizrādīts, ka tirgus ekonomika neatceļ cenzūru, bet tā (cenzūra) tirgus apstākļos iegūst citādas izpausmes formas. Padomju sistēmā, vienkāršoti izsakoties, to, ko drīkst rakstīt, noteica kompartijas politbirojs, bet tirgus ekonomikā to, ko drīkst un ko nedrīkst rakstīt, nosaka lielo reklāmdevēju politbirojs.
Vēsturiski, jebkurā laikmetā vēstītāja uzdevums bija informēt sabiedrību par svarīgākajiem riskiem un iespējām. Ideālā gadījumā masu informācijas līdzekļa informācija būtu jāgrupē pēc risku un iespēju svarīguma saņēmējam. Reālā dzīvē šādu skaidru informācijas vērtības piramīdu deformē tas, ka atšķirīgām lasītāju grupām ir atšķirīgi riski un atšķirīgas iespējas. Savukārt tirgus ekonomikā galvenais spēks, kas deformē šo informācijas vērtību piramīdu, ir reklāma un komerciālo interešu diktēts spiediens.
Reklāmas izvietošana par naudu nozīmē, ka par saviem piedāvājumiem (iespējām lasītājiem) var informēt tikai tie, kas samaksā par reklāmu. Nauda, ko saņem masu informācijas līdzeklis par reklāmu, var tikt uztverta kā samaksa (kompensācija) par atkāpšanos no ideāla informācijas nesēja uzdevumiem. Tas nozīmē, ka tirgus ekonomikā MIL, kuru ienākumos reklāmai ir zināma nozīme, vienmēr sniegs nedaudz deformētu informāciju par riskiem un iespējām. Lai nepazaudētu lasītāju (skatītāju) uzticību žurnālistiem un izdevējiem, ir jānovelk ētiskā robeža, kura nekad netiks pārkāpta. Labajos laikos parasti izveidojas zināms līdzsvars starp reklāmas ienākumiem un ētisko robežu. Taču ekonomiskās krīzes saasinājumā lielais bizness sāka totālu uzbrukumu MIL galvenajai funkcijai, cenšoties šķērsot vienu ētisko robežu pēc otras.
Pēdējos sešos gados mums jārunā par divām krīzes dimensijām MIL sfērā. Pirmā dimensija ir tradicionālās biznesa platformas krīze. Spilgtākā izpausme pasaulē ir reklāmas ieņēmumu kritums, piemēram, ASV no 2006. gada katru gadu samazinās kopējie reklāmas ieņēmumi. Līdzīgi procesi notiek arī Eiropā un Latvijā, kur kopējais reklāmas ieņēmumu apjoms rūk. Ja arī atsevišķās valstīs tas nerūk, tad arī nepieaug, vienkārši pārdalot reklāmas apjomu citās proporcijās par labu dažādiem informācijas nesējiem (piemēram, no laikrakstiem uz žurnāliem vai TV).
Otrā krīzes dimensija ir daudz nopietnāka – uzticības krīze. Tās skandalozākā izpausme ir bijusi Lielbritānijā, kur miljardiera Ruperta Mērdoka mediju impērijas laikrakstu darbinieki bija gatavi veikt nelikumīgas darbības un inscenēt kriminālus notikumus, lai palielinātu peļņas rādītājus.
Kas tad kļuva par alternatīvu, pārbaudot tradicionālo, pēc privāta biznesa modeļa strādājošo MIL objektivitāti? Tās ir mobilās un interneta informācijas apmaiņas sistēmas, kuras var plašā nozīmē saukt arī par sociālajiem tīkliem. Twitter un Facebook ir viens no šīs sistēmas elementiem. Sociālie tīkli vienlaikus masveidā atmasko gan, piemēram, valsts propagandas vai valsts politiķu melus, gan arī tos melus, kurus izraisa komerciālo MIL biznesa intereses. Interneta un sociālo tīklu iespējas ļauj vienkārši un ātri pārbaudīt (protams, ja lietotājs to vēlas), vai attiecīgais MIL maldina savus lasītājus, skatītājus, klausītājus par riskiem un iespējām. Reklāmdevēji, kas ar savām neētiskajām prasībām piespiež MIL pārkāpt ētiskās robežas, kompromitē sevi un vienlaikus rok kapu tradicionāla-jiem – komerciālajiem informācijas nesējiem.
Lai cik tas būt neticami, bet – jo vairāk tirgus ekonomikā integrētie masu informācijas līdzekļi padodas komerciālu interešu diktētai informācijas sagrozīšanai, jo lielāku šarmu un uzticību iegūst ne tikai sociālie tīkli, bet arī valstij piederoši mediji, tiesa, tikai tajos gadījums, ja valsts politika aizliedz atkāpties no ētiskiem principiem par labu komerciālam spiedienam. Krīzes apstākļos MIL lielais izaicinājums ir nepadoties un neatdot komercijai vienu vai otru teritoriju, jo ar katru šo robežu samazināsies lasītāju uzticība.
Kādi ir šobrīd diskutētie varianti izejai no krīzes MIL sfērā:
jau pieminētais mediju magnāts Ruperts Mērdoks ir teicis, ka ir vajadzīga jauna mediju biznesa filozofijas paradigma, jo krīzes nākamo vilni liela daļa tradicionālo biznesa platformu nepārdzīvos. Šis bija viens no argumentiem, kāpēc Somija izvēlējās veidot valsts radio un TV kanālu holdingu. Līdzīgu ceļu iet arī Latvija, apvienojot sabiedrisko radio un televīziju.
Vēl viens ceļš ir globālu sindicētu produktu veidošana, kad viens produkts tiek adaptēts dažādiem tirgiem, minimizējot izmaksas katram tirgum atsevišķi. TV3 un LNT tagad piepilda ēteru ar sindicētu produktu latviskajiem variantiem.
Trešais veids ir jaunu mediju veidu meklēšana komunikācijai starp žurnālistu un informācijas patērētāju. Starptautiskās Žurnālistu federācijas prezidents Džims Bumela ir uzsvēris, ka žurnālistiem ir vajadzīgi lasītāji un lasītājiem – žurnālisti, bet nevienam nevajag starpniekus. Tātad – jāmeklē veidi, kā izplatīt informāciju, apejot mediju pārvaldības sistēmas.
Visticamāk – nākamos desmit gados mēs vērosim atšķirīgu pieeju un atšķirīgus informācijas telpas modeļus dažādām tautām un valstīm. Notiks zināma konkurence starp idejām, kā pārveidot MIL situāciju atbilstoši jaunajiem tirgus apstākļiem. Valstīs, kurās ir lielas lasītāju, skatītāju un klausītāju auditorijas, pieprasījums un piedāvājums noteiks privāto MIL darbības kontūras. Veidosies jaunas darbības formas un jaunas ienākumu gūšanas sistēmas, gan saglabājoties veco izdevniecību platformām, gan rodoties jaunām – blogeru kooperatīviem – vai pilnīgi jaunām platformām. Savukārt valstis, kurās auditoriju lielums neļauj pilnībā izvērsties tirgus attiecībām, viena no formām noteikti būs tiešs valsts (vai sabiedrības) atbalsts kvalitatīvai žurnālistikai un kvalitatīvai kultūrai.
Šā procesa sākums nozīmē, ka ir jāatmet
20. gadsimta beigu stereotipi par to, kurš no MIL modeļiem ir objektīvāks vai sabiedrībai atbilstošākais, un ir jāļauj katrai sabiedrībai meklēt un atrast savu risinājumu, savu MIL modeli, kas nodrošina objektīvas informācijas iegūšanu.
Savukārt Latvijā jau ir ļoti lielas bažas, ka sabiedrisko mediju reformēšanas plāns patiesībā nozīmē LTV un Latvijas Radio pārveidi par primitīviem politiskās zombēšanas instrumentiem, kur saturu diktēs vadošo koalīcijas politiķu politbirojs.
Tikai sabiedriskajiem medijiem vairs nav monopolstāvoklis, un bez sabiedrības atbalsta šādi var iznīcināt šo mediju ietekmi un nozīmi sabiedrībā.
Tā vietā, lai sagatavotu informācijas vidi jaunajiem izaicinājumiem, Latvijas politiskā elite taktisku ieguvumu dēļ – NEPLP pavēle LTV veikt plašu eirozombēšanu, vajadzība iekārtot labi apmaksātas darba vietas TV un radio Sarmītes Ēlertes klanam piederīgajiem utt. – riskē izspiest Latvijas iedzīvotājus ārpus televīzijas informatīvās telpas vispār.
Rādīt reklāmu
