18. jūnijā Fiancial Times (ft.com) publiskoja informāciju par ExxonMobil lēmumu atteikties no slānekļa gāzes ieguves Polijā. Atbilstoši ExxonMobil oficiālajam paziņojumam izpēte divos perspektīvajos urbumos «nav uzrādījusi ilgtspējīgas komerciāli saistošas ogļūdeņražu plūsmas».
ExxonMobil lēmums, iespējams, ir kārtējais priekšvēstnesis degslānekļa gāzes burbuļa beigām. Tieši iespējamās degslānekļa gāzes atradņu perspektīvas bija Polijas ārpolitikas stūrakmens vairāku gadu garumā. Tās garantēja to, ka Polija var augstprātīgi izturēties pret citiem gāzes sektora spēlētājiem, jo atbilstoši prognozētajiem krājumiem Polijai bija jākļūst gandrīz vai par lielāko gāzes eksportētāju Eiropas Savienībā. Polijas ārpolitika un enerģētiskā politika bija klaji un agresīvi vērsta pret Gazprom, jo balstījās uz pārliecību, ka Polija nākotnē varēs ne tikai iztikt bez Gazprom, bet pati diktēt cenas un nosacījumus Eiropas Savienības enerģētikā.
Tiesa, Polijas ģeologi un pat Polijas valsts ģeoloģijas institūts vienmēr ir devis visai piesardzīgu prognozi par Polijas iespējamiem slānekļa gāzes krājumiem. Polijas ģeologi šo gāzes potenciālu vērtēja 346–768 miljardu kubikmetru robežās. Savukārt milzīgu vērtējumu Polijas resursiem deva pavisam cita struktūra – ASV Enerģijas informācijas administrācija, kura pārliecināja Polijas vadību, ka tās rīcībā ir slānekļa gāzes iegulas ar vismaz 5,3 triljoniem kubikmetru lieliem krājumiem.
Ja taisnība ir nevis amerikāņu ģeopolitiskajiem ģeologiem, bet Polijas profesionālajiem zemes dzīļu pētniekiem, tad tas nozīmē, ka Polija nekad nekļūs par nozīmīgu gāzes eksportētāju valsti, bet gan tās krājumi tikai daļēji nodrošinās iekšējo patēriņu un nākotnē Polijai būs jāatrod valsts, kas piegādās iztrūkstošo gāzes daudzumu.
Jāsaka, ka līdz šim daudzi zinātnieki izteica viedokli, ka amerikāņu slānekļa gāzes brīnums ir iespējams tikai ļoti konkrētos ģeoloģiskos apstākļos, kādi ir Ziemeļamerikas Apalaču kalnu teritorijā, bet nav pierādījumu, ka tikpat efektīvi būs iespējama apjomīga slānekļa gāzes ieguve arī citās teritorijās ar savādākiem ģeoloģiskiem apstākļiem. Piemēram, 2009. gadā ExxonMobil atzina, ka arī Ungārijas perspektīvās atradnes nav daudzsološas, un atteicās no licences uz slānekļa gāzes ieguvi.
No Polijas slānekļa gāzes burbuļa plīsuma ir viena liela morāle. Kādas valsts sabiedrības vēlēšanās sasniegt enerģētisko neatkarību par katru cenu var tikt izmantota un tiek izmantota citu lielvaru ģeopolitiskās un komerciālās interesēs. Var izteikt sadzīvisku līdzību. Pieņemsim, ka tava zeme robežojas ar tāda kaimiņa zemi, kas tev ir darījis pāri un tev ļoti, ļoti nepatīk. Taču ceļš, kas savieno tavu zemes gabalu ar lielceļu, šķērsos kaimiņa zemi un tu esi spiests attiecības veidot bez liekas konfrontācijas. Tad tev parādās stratēģiskais partneris, kas apsola uzcelt labāku ceļu, lai tu varētu apiet netīkamo kaimiņu ar līkumu. Pēc šāda solījuma tavs stratēģiskais partneris aicina sākt kaitināt netīkamo kaimiņu, aicina pret to organizēt visādas nejaucības, lai tu varētu atriebties par senākiem pāri darījumiem. Viss notiek! Konfrontācija briest labu labā. Tikai tad tavs stratēģiskais partneris paziņo, ka jaunu ceļu nevarēs uzcelt, jo ģeoloģiskie apstākļi ir slikti. Brauc pa veco! Tagad tiec galā ar savam problēmām pats, bet mēs tevi morāli atbalstīsim. Muļķīgā situācijā nonāk visi, izņemot stratēģisko partneri. Tas skalda un valda! Tagad jāiet pie kaimiņa un jāaicina – aizmirstam pārestības un dzīvosim draudzīgi? Tikai tavas zemes publika jau pieprasa enerģētisko neatkarību un pieprasa atriebties netīkamajam kaimiņam arvien uzstājīgāk...
Plīstot Polijas slānekļa gāzes burbulim, ir redzams, ka ASV Enerģijas informācijas administrācija ir jāuztver nevis kā absolūti objektīvas informācijas nesējs, bet gan kā ASV ārpolitikas atbalsta līdzeklis.
Polijas notikumi apliecina, ka attiecībā uz slānekļa gāzes ieguvi un attiecībā uz apgalvojumiem par lielo vajadzību pēc sašķidrinātās gāzes termināļiem katrā Baltijas jūras ostā ir neiespējami nodalīt patieso informāciju no meliem un ideoloģiskās propagandas.
Mazajām valstīm jābūt spējīgām objektīvi novērtēt savas iespējas un jāveido sava enerģētiskā politika atbilstoši savām interesēm, nebūvējot gaisa pilis un nekonstruējot nerentablus projektus.
Rādīt reklāmu
