Kāds šīs tiešraides klausās, analizē, un lietderīgās idejas tiks iekļautas gala dokumentā. Pēdējās sarunas temats bija pašaizsardzība kolektīvās aizsardzības ietvaros, jo NATO līguma 5. pants garantē starptautisko spēku palīdzību tikai tad, ja tiek iedarbināts, proti, visas alianses dalībvalstis piekrīt, ka notiek uzbrukums valstij, nevis izcēlies sīks iekšējs kreņķis. Ja kaut viena no 28 valstīm iebilst, sākas politiska tirgošanās, raksta portāls NRA.lv.

Atvaļinātais brigādes ģenerālis Jānis Kažociņš atzīst – šādu iespēju patiešām nevar izslēgt. Tas nozīmē, ka Latvijai vismaz kādu laiku būtu jātiek galā ar militārajiem draudiem pašai un tikai pēc 5. panta oficiālas iedarbināšanas Latvijas armija un tādējādi arī daļa Latvijas valsts suverenitātes tiktu nodota NATO virspavēlniecības rīcībā. Iedzīvotāji varētu atviegloti uzelpot un paļauties uz aizjūras supermeniem.

Latvijas pirmās brīvvalsts laika slavenākais karavadonis Pēteris Radziņš jau 1920. gadā laikrakstā Latvijas Kareivis rakstīja, ka valsts aizsardzībā izšķiroša nozīme ir operativitātei. Šis citāts tika atgādināts arī pagājušās piektdienas diskusijā: 

«(..) ja Latvija vispār grib uzturēt karaspēku, tad tam jābūt tādam, ka tas varētu satikt ienaidnieku uz pašas robežas; ja Latvijas karaspēks to nespētu, tad vispār priekš Latvijas apstākļiem viņš būtu mazsvarīgs. Ja mūsu karaspēks nebūs jau līdz varbūtējam karam kaujas gatavībā, tad viņš nekad arī neiegūs kaujas gatavību, jo no ienaidnieka ieņemtās teritorijas mobilizētie vairs nepienāks. Kādās divās nedēļās ienaidnieks izies cauri visai Latvijai. (..) Latvijas karaspēkam jābūt tādam, kurš varētu ļoti īsā laikā pāriet no miera stāvokļa uz kara stāvokli – tam jābūt ātri mobilizējamam.»

Zibenskarš bija drauds toreiz, un, pēc NBS rezerves kapteiņa Mārtiņa Vērdiņa domām, arī tagad tas ir bīstamākais scenārijs. NATO 5. pants neapšaubāmi sniegtu aizsardzību situācijās, kad konflikts tuvojas pakāpeniski un ir prognozējama eskalācija. Tā tas notiktu Krimas scenārija gadījumā – iekšējiem nemieriem, piemēram, Daugavpilī, sekojot intervencei no svešas valsts. Tāpat arī pilna mēroga konvencionāla iebrukuma gadījumā – Latvijai būtu laiks politiskām konsultācijām, aizsardzības sagatavošanai. «Taču zibenskara gadījumā notiek sacensība par laiku. Mums nepieciešami ātri, mobili spēki, kas spēj reaģēt ātrāk par NATO.»

Jau pašlaik pie Baltijas valstu robežām ir koncentrēti nozīmīgi Krievijas spēki – gaisa spēki, sauszemes divīzija, motostrēlnieku brigāde, nepārtraukti notiek mācības, un viņu gatavošanos zibenskaram militārajiem analītiķiem būtu grūti nolasīt. Paturot prātā, ka standarta spēku samērs veiksmīgam uzbrukumam tiek rēķināts proporcijā 3:1, tad pierobežā Latvijai vajadzētu sakoncentrēt vismaz 5000 karavīru, – uzskata M. Vērdiņš. Un nevis šādus tādus amatierus, bet divas profesionālā dienesta brigādes. Līdzšinējos gados daudz ir runāts, ka Latvijai nepieciešams kompakts un gudrs karaspēks, patiesībā šādi attaisnojot budžeta apcirpšanu. Taču «mazskaitlīgums armijai nekad nav priekšrocība».

Te iebilst atvaļinātais brigādes ģenerālis Gundars Ābols. Gribēt mēs varam visu ko, bet jābūt reālistiem, un viena pilna brigāde ir reālākais mērķis, ko varam izvirzīt. Ierakstīt dokumentos ko vairāk un noteikt izpildes termiņus daudzus gadus tālā nākotnē nozīmētu šos mērķus nesasniegt. Ģenerāļa Ābola skatījumā Latvijai jāattīsta zemegaiss spējas, prettanku un inženiertehniskās spējas, komandvadība. Jānodrošina maksimāla armijas mobilitāte visā valsts teritorijā. Un visiem mērķiem jābūt sasniedzamiem trīs, maksimums, piecos gados, lai politiķi nepagūst nomainīties un aizmirst sasolīto.

Kas attiecas uz obligāto militāro dienestu, šis jautājums, visticamāk, tiek noņemts no dienaskārtības. Diskusijā pieaicinātie eksperti ir vienisprātis, ka paralēli profesionālajam dienestam stiprināma ir Zemessardze. Tās apmācībām jākļūst intensīvākām un gudrākām. Ar 20 dienām gadā nedēļu nogalēs ir par maz, lai zemessargi turētu līdzi profesionāliem karavīriem. (Jau šovasar tiks izmēģināta jauna apmācību kārtība – intensīvā nometnē mēneša garumā.) Tāpat jāsakārto rezerves, proti, jāsaskaita un pilnvērtīgi jāizmanto atvaļinātie karavīri. Taču liela amatieru masa valsts aizsardzību tikai apgrūtinātu. Atvaļinātais brigādes ģenerālis Jānis Kažociņš rezumē: «Obligātais dienests dotu vairāk ļauna nekā laba.» Te gan jāatgādina, ka igauņi ir gluži pretējās domās, un arī Lietuva šogad sākusi eksperimentu ar obligātā dienesta atjaunošanu nelielā skaitā. Laiks rādīs, kurai no Baltijas valstīm izvēlētais ceļš ir tas pareizākais. Pagaidām aizsardzības jomā tieši Latvija starp Baltijas valstīm ir iedzinējos. Jaunajai aizsardzības koncepcijai šī atpalicība jānovērš.