18. augusts,
Vārda dienas: Elena, Ellena, Helēna
Sākuma lapa » Veselība, medicīna » LĀB prezidente: Mēs vēl neesam kolapsējuši uz pacietīgo mediķu rēķina
LĀB prezidente: Mēs vēl neesam kolapsējuši uz pacietīgo mediķu rēķina
Autors: Viktors Avotiņš / NRA.lv / 17. decembris 2018, 10:15
Ģimenes ārste, homeopāte, Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) prezidente Ilze Aizsilniece intervijā Neatkarīgajai akcentē galvenos darbus, kas veicami Latvijas veselības aprūpes sistēmas sakārtošanai un mediķu noturēšanai tajā.




- Ko jūs vēlaties paveikt LĀB prezidentes amatā pēc Pētera Apiņa?

- Noturēt Latvijas Ārstu biedrību tikpat stipru, cik tā ir bijusi. Tas ir būtiski. Domāju, ka Pēteris ir izdarījis daudz, viņam bijusi milzīga enerģija. Varbūt tagad vajadzētu Ārstu biedrību padarīt jaunāku. Bet, pirmkārt, turpināt aizstāvēt ārstu intereses. Atsevišķos brīžos profesijas prestižs brauc uz leju, un ārstiem daudz kas tiek pārmests. Bet galvenais - lai organizācija ir tik spēcīga, cik bijusi.

- Arī man labi pazīstamais un manis ļoti cienītais Pēteris teic, ka viņš pameta šo amatu, jo «valsts atklāti grauj veselības aprūpes pamatprincipus - vienlīdzību un pieejamību». «Nekādas veselības reformas nav. Ir tas pats bardaks...» (NRA, 11.09.2018.). Kā jūs to redzat?

- Jā, valsts grauj, bet šodien, kad runājam, bija Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēde, kurā tika meklēti risinājumi veselības aprūpē, un es domāju, ka vienkārši ir jāturpina strādāt. Pašreiz Latvijā situācija ar finansējumu, ar to, kā tas tiek sadalīts, arī ar ārstu algām un ne tikai ar ārstu algām ir sarežģīta. Bet, ja skatāmies veselības aprūpi, tad nevaram skatīties tikai uz ārstu. Ārsts viens pats nav cīnītājs. Ir vajadzīgas medicīnas māsas, ir vajadzīgs atbalsta personāls. Arī viņiem, lai būtu vismaz motivācija, drošības sajūta, ka viņi spēs samaksāt visus savus rēķinus un kaut ko redzēt arī ārpus darba, vajadzīgs pienācīgs atalgojums. Līdz ar to jautājumi, kas patlaban tiek risināti gan saistībā ar nākamā gada budžetu, gan ar virsstundu apmaksu, gan ar solīto algu palielinājumu, ir ļoti būtiski.

- Es tomēr lāgā nesaprotu, kāpēc inteliģenti ļaudis (skolotāji vai mediķi) pieļauj, faktiski samierinās ar nepienācīgu savu profesionālo un sociālo statusu? Valsts ir neatkarīga jau teju trīsdesmit gadus. Kāpēc tad veselības ministrei šķiet, ka nozares politikas veidošana sākusies varbūt vien vakar, varbūt aizvakar? Kāpēc 20 gadus, kā tiek apgalvots, nozarei nebija adekvāta finansējuma? Vai jūs, es domāju, jūs kā profesionāļu kopumu, šajā laikā gulējāt uz ausīm?

- Es šajā laikā neesmu gulējusi uz ausīm, esmu pat pietiekami skaļi bļaustījusies. Bet - ārsti ir profesionāļi. Te vajag saprast divas lietas. Viena - veselības aprūpes finansēšana, politika un organizēšana. Otra - ārsti, kuri dara savu profesionālo darbu. Un vēl ir ārsti, kuri kļūst par administratoriem, vadītājiem, sāk nodarboties ar veselības aprūpes politiku. Bet - ārsts ārstē pacientu. Viņam nav jādomā par veselības politiku valstī. Tāpēc, ka tie ir divi dažādi uzdevumi. Ja ārsts domās vēl par veselības politiku valstī, tad viņš var nefiksēt visus simptomus un nepamanīt, kurā mirklī cilvēkam kas notiek. Ārsta uzdevums ir profesionāli strādāt, palīdzēt pacientiem akūtos brīžos, palīdzēt ārstēt hroniskas slimības un palīdzēt cilvēkiem arī dzīves noslēguma posmā. Kā arī - veicināt veselību un veselībpratību. Bet diemžēl, ņemot vērā to, cik liels ārstiem ir darba apjoms, pēdējam punktam - veicināt veselību un veselībpratību - laika par maz.

Ārsts strādā vai nu privātpraksē, vai medicīnas iestādē, kas pieder privātiem īpašniekiem vai valstij, vai pašvaldībām. Jā, ārsts var izteikt savu viedokli. Bet to, kāda ir veselības ekonomika, kā vadīt veselības aprūpi, cilvēki mācās gadiem. Tikpat ilgi, cik ārsti. To vajag drusciņ nošķirt. Vajag būt šai izpratnei, ka veselības organizācija, veselības politika un ekonomika - tā ir viena lieta, bet profesionāla darbība, ārstēšana, savlaicīga simptomu atpazīšana, slimību diagnosticēšana, racionāla zāļu terapija, pareiza operatīvā terapija... - tas ir cits uzdevums.

- Tomēr - ja politika sāk traucēt dakteri viņa praksē, tad par to ir jāsatraucas.

- Tie, kurus tas traucē, par to arī satraucas. Bet principā ārsta uzdevums ir kvalitatīvi ārstēt pacientus. Turklāt - tas ir jautājums arī par to, cik mēs protam būt pilsoniska sabiedrība.

- Piekrītu! Arī es atbildu par to, ka esam pakļāvuši mediķus sociālpolitiskai noniecināšanai.

- Vēlreiz uzsveru - ārsta galvenais uzdevums ir rūpēties par pacienta veselību, un viņam par to ir jāsaņem sakarīgs atalgojums. Un - kā liecina pētījumi, cilvēks, jauns būdams (nevis tad, kad ir jau pieredzējis), nevar strādāt vairāk kā 20 virsstundas nedēļā. Kāpēc? Jo, ja viņš dara vairāk, tad viņam, pirmkārt, sākas izdegšana, depresivitāte, un līdz ar to viņam ir vairāk iespēju pieļaut medicīniskas kļūdas nekā tad, ja viņš strādā normālu darba laiku. Tātad - 40 stundas plus 20 - tas ir maksimums. Mūsu plānos ir paredzētas 16 virsstundas nedēļā. Vairāk nevajadzētu. Protams, māsiņas un ārsti mēģina strādāt vairāk, braukt uz citām medicīnas iestādēm. Tam ir viens iemesls - viņi grib nopelnīt. Un tāpēc mums ir jāsaprot, ka viņu atalgojumam ir jābūt adekvātam tiem mūsdienu izdevumiem, kādi pastāv mūsu valstī. Nevar būt tā, ka mēs veselības aprūpes caurumus lāpām uz medicīnas darbinieku algu rēķina.



Diskusija par rakstu (0)
Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk
Jaunākie komentāri
Mediju apskats