Latvija izliek savas banku sistēmas problēmas sabiedroto lielvalstu izpētei, un tās šķiet gatavas nodarboties ar mūsu problēmām. Varbūt Latvija deleģē savu problēmu atrisināšanu citiem ne pēc savas gribas, bet tad vēl jo drošāk, ka atrisinājums sekos.

Risināšanas secības ziņā pirmais būtu uzdevums kaut kā izgrozīties no situācijas ar Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču, pret kuru ierosinātā krimināllieta liedz viņam pildīt savus darba pienākumus, bet nav pietiekams pamats atlaist viņu no darba Latvijā un kur nu vēl no Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomes. Vismaz Latvijas mērogā šāda situācija nav nekas neparasts, kā to krāšņi ilustrē aktuālais gadījums ar diviem vienlaikus algotiem direktoriem Rīgas pašvaldības Satiksmes departamentā, no kuriem tikai viens strādā, bet otru nedrīkst ne nodarbināt, ne atlaist. Latvijas Bankas gadījumā varbūt viss varētu palikt tā, kā tagad ir - ar I. Rimšēviču un Zoju Razmusu, kas paaugstināta no viņa vietnieces par viņa pienākumu pildītāju.

ECB pagaidu nostāšanos sava padomes locekļa pusē ceturtdien publiskoja Latvijas Bankas padomes loceklis Edvards Kušners. Viņa formulējums bija tāds, ka ECB esot ne vienkārši, bet «izteikti neapmierināta ar tās padomes locekļa - Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča funkcionalitātes ierobežošanu». Latvijas Banka precizēja, ka tas nav ECB paziņojums, bet E. Kušnera atstāstījums par saraksti starp Latvijas Banku un ECB.

Pēc tam Latvijas finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola publiski atstāstīja savu sarunu ar ECB prezidentu Mario Dragi, kam viņa apsolījusi informāciju par Rimšēvičam celtajām apsūdzībām un piemēroto drošības līdzekli, «lai ECB varētu vērtēt situāciju» - tātad izlemt par I. Rimšēviča vainu vai nevainību ne pēc pilnas kriminālprocesa procedūras, bet goda tiesas līmenī. Ministre uzņēmusies apsolīt ECB informāciju Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vārdā, bet šobrīd par tādas informācijas esamību maz kas liecina. Jāpiekrīt I. Rimšēviča advokātam Saulvedim Vārpiņam, ka nekas netraucēja KNAB izmeklēt I. Rimšēviča noziegumu(s) līdz tādai stadijai, kurā aizdomās turamo aizturēt ar jau gatavu apsūdzību. Nedrīkstētu būt atšķirību starp viena un tā paša I. Rimšēviča pratināšanu liecinieka, aizdomās turamā un aizturēta statusā, ja vien visa KNAB izmeklēšana nebalstās uz cerībām panākt no cilvēkiem atzīšanos ar iebiedēšanas metodi. Ja tā nav rezultātus devusi, tad KNAB būs grūti sacerēt kaut ko vairāk par formālu, tikai pašu atskaitēm derīgu apsūdzību, kādu kauns rādīt kādam ārpus Latvijas prokuratūras un tiesām.

Vēl jo būtiskāk par I. Rimšēviča nākotnes izšķiršanu ir noskaidrot Latvijas komercbanku sistēmas nākotni. Proti, vai Latvijas bankām atļaus darīt ko vairāk, kā pildīt funkcijas, kādas padomju laikā veica uzņēmumu kases, no kurām darbinieki saņēma algas, namu pārvalžu kases, kur viņi šo pašu naudu iemaksāja, un Valsts darba krājkase, kur glabāja naudas atlikumus.

Vai Latvijas komercbankās patiešām ir veikti tādi starptautisko norēķinu pārkāpumi, kuru dēļ tās no šādiem norēķiniem izslēdzamas? Šobrīd atbildēt par visu Latvijas komercbanku grēkiem izvirzīta ABL Bank (ABLV), par kuras likteni lemj ECB Frankfurtē un ASV Finanšu ministrija Vašingtonā. No ECB atkarīgs tas, vai Latvijas Banka turpinās kreditēt ABLV, kas netiek klāt saviem aktīviem pēc ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas tīkla (FinCEN) brīdinājuma slēgt ABLV norēķinus ASV dolāros. Šāds brīdinājums izrādās praktiski līdzvērtīgs norēķinu slēgšanai, ko FinCEN arī gribēja panākt. Tādā gadījumā nevis FinCEN vairs kaut kas jāpierāda, bet ABLV jāgādā pierādījumi, ka tās darbībā tomēr nav pieļauti ASV galveno prasību pārkāpumi pagātnē un netiks pieļauti nekādi pārkāpumi nākotnē.

ABLV līdzīpašnieks un valdes priekšsēdētājs Ernests Bernis pēc bankas darbinieku atgriešanās no Frankfurtes solīja, ka banka mainīšot savas darbības modeli no starptautisko norēķinu apkalpošanas uz noguldījumu pārvaldīšanu. Parasti tā būtu kreditēšana, pret ko amerikāņi neiebilstu, bet ar ko vairs nevar nopelnīt situācijā, kad ASV un Eiropas centrālās bankas sacenšas par lielāku naudas apjoma emisiju. Tās tālākās sekas ir iespējas finansēt patiesām ienesīgus projektus bez banku līdzdalības. Šie apsvērumi uz ABLV attiecas tieši tāpat kā uz visām Latvijas komercbankām. Jautājums, vai Latvijas valdība pratīs vienoties ar ASV par nosacījumiem, ar kādiem Latvijas komercbankas tomēr drīkstēs piedalīties starptautisko norēķinu apkalpošanā. Varbūt puses vienosies par starptautiskiem norēķiniem neuzskatīt naudas pārvedumus ES iekšienē un - vēl labāk - vienā banku grupā, kas izvietojusies dažādās ES valstīs.