24. februāris, Sestdiena
Vārda dienas: Diāna, Dina, Dins
Sākuma lapa » Uzņēmējdarbība » Provinces uzņēmēja-marodiera grēksūdze
Provinces uzņēmēja-marodiera grēksūdze
Autors: Apollo.lv / 2. maijs 2012, 18:12
Provinces uzņēmējs-marodieris. Tā anonīmā vēstulē portālam «imhoclub.lv» sevi dēvē kāds uzņēmējs, kurš izskaidro, kā un kādēļ valsts nodokļu politika un ierēdņu darbība liedz attīstīties mazam uzņēmumam.


Uzņēmējs raksta, ka piekrīt tam, ka Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa (V) tādus uzņēmējus, kā viņš, nodēvējusi par marodieriem, jo arī viņš nemaksā nodokļus. Vismaz pilnā apmērā noteikti nē.

«Esmu provinciāls uzņēmējs, strādāju kādā nelielā ciemā, kādu Latvijā ir simtiem. Izņemot manu uzņēmumu, mūsu ciemā praktiski nav citu darbavietu, neskaitot mežstrādniekus, dažus ierēdņus un pāris pārdevējus, un krāvējus ciema veikalā. Pirms dažiem gadiem manā uzņēmumā strādāja aptuveni 50 cilvēki – ievērojama daļa ciema darbspējīgo iedzīvotāju, turklāt daži brauca uz darbu arī no apkārtējiem ciemiem. Savu rūpnīciņu es iesaucu par «ciemveidojošo uzņēmumu». Darbs ritēja, rūpnīciņa attīstījās, ik mēnesi es ieguldīju nedaudz naudas tās paplašināšanā, atjaunoju iekārtas un loloju plānus – paņemt kredītu un uzcelt jaunu modernu korpusu un, iespējams, pat nodrošināt ar mājokļiem speciālistus,» raksta anonīmais uzņēmējs.

Viņš skaidro, ka viņa ražotie izstrādājumi nav ne augsto tehnoloģiju produkts, ne arī ekskluzīvs «know-how», taču to ražošanā bija nepieciešams kvalificēts un rūpīgs roku darbs. «Tieši tas, kas nepieciešams mūsu valsts provincei – ne īpaši izglītotai, taču pagaidām vēl čaklai,» norāda viņš.

«Līdz ar krīzes iestāšanos manu izstrādājumu pieprasījums, protams, kritās, taču ne katastrofiski – mājsaimniecībā bez tiem grūti iztikt. Taču pašlaik manā uzņēmumā strādā nevis 50 cilvēki, bet gan pieci, turklāt tikai pārdienas,» turpina uzņēmējs.

Lai labāk izprastu krīzes laikā notikušās izmaiņas, uzņēmējs ar skaitļiem mēģina izskaidrot, kā mainījās situācija.

«Vairākus gadus manu strādnieku vidējā izstrāde veidoja 1500 latus mēnesī uz cilvēku. Šo summu veido izdevumi, kuros iekļauti apmēram 750 lati par materiāliem, 300 lati pieskaitāmo izmaksu, izdevumi par transportu un enerģiju. Apmēram 20 latus es veltīju uzņēmuma attīstībai. Atlikušie 430 lati veidoja darbinieka algu. Taču es nemaksāju visus nodokļus. Ja maksātu visus, no 430 latiem strādnieki uz rokas saņemtu tikai apmēram 200 latu. Es darīju tā, kā to toreiz, kā arī patlaban dara lielākā daļa privāto uzņēmēju: oficiāli maksāju minimālo algu, pārējo — aploksnē. Rezultātā valstij ik mēnesi par katru darbinieku vidēji tika pārskaitīti 43 lati, kas ir 10% no kopējās summas. Vidējā alga (uz rokas) sastādīja 387 latus. Provincē tā ir pieklājīga nauda. Pareizinot 43 latus ar 50 darbiniekiem un 12 mēnešiem, aprēķināsim, ka kopumā nodokļos par darbaspēku es maksāju 25 800 latus gadā,» skaidro uzņēmējs.

«Taču pēdējos gados sākās problēmas. Ne tāpēc, ka apgrozījums būtu ievērojami krities, ne arī tāpēc, ka nodokļi būtu būtiski pieauguši (tik un tā es tos nemaksāju pilnībā). Sliktākais bija tas, ka valsts sāka zvērīgi «izsist» šos nodokļus. Valsts ienākumu dienests arī agrāk zināja, ka algu maksāju aploksnē (ciems nav liels, visi labi pazīst viens otru), taču pievēra uz to acis. Klusa vienošanās: maksā vismaz kaut ko, un tevi liek mierā. Taču tagad viņi uzvedas tā, it kā būtu no ķēdes norāvušies. Viena pārbaude pēc otras, sods, krimināllietas draudi. Pat 90.gados bandīti mums tā nemācās virsū.»

Uzņēmējs norāda, ka tieši Valsts ieņēmuma dienesta rīcības dēļ bija spiests uzņēmējdarbību būtiski ierobežot.

«Manu preču tirdzniecības ekonomika ir šāda: ja izstrādājuma cena ir 50 lati, vairumtirgotāji stāv rindā, un parādās eksporta iespēja. Ja cena ir 60 lati, rindas nav, tomēr prece tiek pamazām izpirkta. Taču, ja cena ir 70 lati, es to varu pārdot tikai pēc pasūtījuma. Atgādinu, ka neražoju nekādas ekskluzīvas preces. Poļi tās ražo lielā daudzumā un pārdod vairumā par 40 – 45 latiem. Ja es sākšu godīgi maksāt visus nodokļus, mana izstrādājuma cena pārsniegs 80 latus, un es to vispār nevarēšu pārdot,» norāda anonīmais uzņēmējs.

Uzņēmējs patlaban nodarbina piecus cilvēkus, kuri strādā četras stundas dienā. Šo darbinieku alga uz pēc nodokļu nomaksas ir apmēram 200 latu. Darba līgumos visiem ir norādīta minimālā alga un pusslodze. «Par katru no viņiem nodokļos samaksāju apmēram 10 latus mēnesī, 600 latus gadā. Tikai pirms trīs gadiem es nodokļos gada laikā samaksāju 25 800 latus. 43 reizes vairāk.»

No tiem 45 cilvēkiem, kurus uzņēmējs atlaida, puse aizbraukuši uz ārvalstīm, citi ir bezdarbnieki.

«Es neesmu «alkatīgs buržujs», man nav savrupmājas jūras krastā un «Porsche Cayenne». Man ir pieticīga māja un furgons, ar kuru pats izvadāju savu preci pa veikaliem. Miljonus sakrājis neesmu. Taču pirmo 15 mūsu kapitālisma gadu laikā es spītīgi veidoju savu ražotni, strādādams 16 stundas diennaktī bez brīvdienām. Pašlaik es cīnos ar milzīgu vēlēšanos mest visu pie malas un atlaist visus strādniekus. Lai varētu izdzīvot, man pietiktu divreiz mēnesī aizbraukt uz Poliju un vest tādas pašas preces no turienes. Pie mums tās maksā 20 – 25% dārgāk nekā Polijā. Cenu starpība man ļautu izdzīvot,» raksta izmisušais uzņēmējs.

Uzņēmējs noslēgumā prognozē, ka nodokļu iekasēšanas plāna izpilde ir tikai īslaicīga parādība, par kuru priecāties nedrīkst. «VID vienkārši tos «norakstīja» no to cilvēku rēķina, kuri nepaspēja noslēpties. Nesteidzieties priecāties par jaunu uzņēmumu dibināšanu – tas vienkārši ir veids, kā izvairīties no nodokļiem. No valsts bēg ne tikai algotie darbinieki, bēg arī mazais bizness.»

«Valdības kungi, pabraukājiet pa ciemiem. Pēc tādas ekskursijas kārtīgam valsts vadītājam ir tikai viena izeja – nošauties vai vismaz atkāpties no amata. Kungi, jūs esat marodieri!» skarbi norāda uzņēmējs.

Vienlaikus gan viņš piedāvā «slēgt vienošanos ar pašu nelabo, vai premjeru Valdi Dombrovski (V)», ka maksās 10% no darbaspēku nodokļiem. «Maksāšu godīgi, bez viltus, darīšu no pilnīgi legāli, neslēpjot ne santīma. Jau pēc pusgada es savā ciemā organizēšu 100 darbavietas. Un budžetā ieskaitīšu 80 reizes vairāk, nekā pašlaik. Un jums [valstij] šiem 100 cilvēkiem nebūs jāmaksā bezdarbnieka pabalsts.»

«Vai jums tas ir vajadzīgs?» – retoriski savu vēstuli noslēdz uzņēmējs.


Diskusija par rakstu (0) , Latgale, Solvita Āboltiņa

Saistītie raksti

Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats