Bijušais elites advokāts Zandis Klebais ir šūpojis leģendām apvīto Ventspils naftas (VN) privatizācijas šūpuli, nodrošinot privatizācijas pasākuma juridisko noformējumu. Z. Klebais bijis valdes priekšsēdētājs akciju sabiedrībā LaSam (savulaik naftas cauruļvadus pārvaldoša kompānija, ar kuras dibināšanu faktiski sākās VN privatizācijas process), personīgi noformējis Latvijas naftas tranzīts (LNT) dibināšanu, reģistrējis šo kompāniju Uzņēmumu reģistrā un gandrīz pats kļuvis par LNT akcionāru.

Juridiskos pakalpojumus viņš sniedzis gan SWH grupai, gan VN, līdz ar to lieliski orientējas jautājumos, kas ir pamatā t.s. Lemberga krimināllietas apsūdzībai. Z. Klebais personīgi ir kārtojis atsevišķas detaļas mierizlīgumā starp SWH grupu un Ventspils uzņēmējiem, kas tika panākts 20. gs. 90. gadu vidū.

Diemžēl, atsaucoties uz savu lēmumu par to, ka aizstāvības puse pratināt drīkst tikai tikpat ilgi, cik prokurori, tiesnesis Boriss Geimans aprāva arī šā svarīgā liecinieka pratināšanu, pat neņemot vērā to, ka līdz tiesas sēdes beigām palika pietiekami daudz laika.

Z. Klebā liecības apsūdzības uzturēšanai bija pilnīgi neizdevīgas, jo nekādi neapstiprināja versiju par akciju izspiešanu no SWH grupas līdera Aināra Gulbja, bet gan runāja par SWH grupas lielajām parādsaistībām un tiem veidiem, kā šīs parādsaistības tika kārtotas.

Nepatīkams konflikts

Kad Z. Klebais sāka strādāt VN (apmēram 1992. – 1993. gadā), bijis «liels konflikts» starp SWH grupu un VN sakarā ar Ventrans parādiem – 4 miljoniem dolāru. Advokāta darba pienākumos ietilpusi šā konflikta risināšana, kā arī citi pienākumi. VN bilancē bijis redzams, ka Ventrans nav samaksājis par naftas pārkraušanu. Savukārt Ventrans uzskatījis, ka VN nav samaksājusi par elektroniskās uzskaites sistēmu VITA. «Konflikts bija tie Ventrans parādi, no tā tad arī viss izauga. Tas Ventrans nebija samaksājis. Ventrans uzskatīja, ka ir daļu samaksājis un tur VITA ir paņemta. Nu, apmēram tā arī bija tā būtība. Tur bija smags sarunu process – savstarpēja ieskaite un neieskaite. Tur tāda ņemšanās bija. Situācija bija tāda ne pārāk patīkama,» atcerējās Z. Klebais.

Vairākas reizes savās liecībās viņš pieminēja vienu sanāksmi, kurā «Ainārs Gulbis saskaitās, izgāja laukā. Attiecības bija tādas saspīlētās». Sanāksmē piedalījušies kādi 8 cilvēki – no SWH grupas puses Ainārs Gulbis, Māris Forsts, Aina Bataraga, bet no VN puses – Valentīns Kokalis, Jānis Blažēvičs, Igors Skoks, A. Lembergs un arī pats Z. Klebais. Jautājums bijis par to, kā Ventrans parādu «sakārtot». «Nu, ko tur maksās, ko nemaksās, ko ieskaitīs, ko neieskaitīs,» atminējās Z. Klebais. «Tās sanāksmes bija tādas emocionālas, tur jau visi cilvēki bija ar savu patmīlību, tur bieži gadījās asākas vārdu pārmaiņas. Beigās kaut kā tur tās attiecības noregulējās.»

VITA docent (dzīve māca – latīņu val.)

Sarunu ceļā panākts, ka «informatīvā programma VITA tika ieskaitīta kā parāda samaksa. Diskusijas bija par summu. Tā viena puse gribēja, ka tā VITA maksā dārgāk, bet Ventspils nafta gribēja, ka tā maksā mazāk. Tur bija kaut kāds neliels strīds, bet principā viņi jau bija vienojušies, ka tā VITA tiks pieņemta kā daļa no parāda». Kā VN pārstāvis Z. Klebais personīgi piedalījies šķīrējtiesas procesā, kurā ticis noskaidrots, par kādu summu VN pieņems sistēmu VITA, atlaižot daļu Ventrans parāda. Šis darījums bijis lielākas, kompleksas vienošanās sastāvdaļa.

Būtiski ir tas, ka šīm liecībām ir visai principiāla nozīme šajā kriminālprocesā. Proti, pirms vairākiem gadiem, lietas iztiesāšanas pašā sākumā, pēc prokuroru apgalvojumiem, ka jautājumi par informatīvo sistēmu VITA neattiecas uz šo lietu, tiesnesis B. Geimans «noņēma» pat neuzdotus jautājumus un aizliedza advokātam Raimondam Krastiņam vispār uzdot jautājumus par šo tēmu cietušajam miljonāram Valentīnam Kokalim. Neuzdoti toreiz palika simtiem jautājumu.

Pēc Z. Klebā liecībām, izrādās, ka jautājumi par informatīvo sistēmu VITA vistiešākā veidā attiecas uz A. Lembergam izvirzīto apsūdzību. Vēl trakāk – izrādās, ka starp krimināllietas materiāliem, kurus tiesā iesnieguši prokurori, ir iepriekšminētais šķīrējtiesas lēmums par VITA (tāds tika uzrādīts Z. Klebajam). Turklāt uzdevumu Z. Klebajam nodarboties ar VITA jautājumu kārtošanu devis tieši V. Kokalis, līdz ar to tieši šis cietušais vislabāk zināja, kā un kas tolaik patiesībā notika.

Cik zināms, A. Lembergs Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) iesniedzis prasību par to, ka viņam tiek liegtas tiesības uz aizstāvību. Turklāt viņš ir paziņojis, ka tiek gatavota jauna prasība ECT. Nav ne mazāko šaubu, ka šis būs būtisks elements ECT izskatāmajās prasībās.

SWH nomaina Puses

Būtiskas ir arī citas Z. Klebā liecības. Sarunās par VN privatizāciju piedalījušies Edmunds Krastiņš, Ojārs Kehris, Vilis Krištopans, Aivars Lembergs, Jūlijs Krūmiņš (reizēm nācis viņa uzticamības persona Aivars Kovalko), LatWestEast un Skonto grupas pārstāvji – «tur jau netrūkst spilgtu personāžu».

Arī A. Gulbis sākumā bijis šo sarunu aktīvs dalībnieks – viņš runājis ar politiķiem. Tieši A. Gulbis personīgi uzrunājis Z. Klebo kļūt par LaSam valdes priekšsēdētāju. Pēc tam kaut kādu iemeslu dēļ A. Gulbis «pagāja malā», atcerējās Z. Klebais. «Noslēguma posmā viņa vairāk nebija», bet nācis no Pusēm Mamerts Vaivads un Uldis Pumpurs. Nākuši arī Jānis Blažēvičs, Igors Skoks, Genādijs Ševcovs, Valentīns Kokalis, Olafs Berķis.

VN privatizācija sākās ar LaSam dibināšanu, uzsvēra Z. Klebais. LaSam jau sākotnēji bija privāta kompānija, jo 90% kapitāla tajā piederēja Latvijas valstij, bet pa 5% – SWH un LatWestEast.

No LatWestEast «kopā kā brāļi» nākuši Sergejs Generalovs, Vladimirs Komogorcevs un Jurijs Šabašovs. Kad S. Generalovs tika uzspridzināts savā liftā, nākuši tikai divi atlikušie. No Skonto uz VN privatizācijas sarunām nākuši Guntis Indriksons, Vladimirs Solomatins un Armands Sadauskis.

LNT ideja

«Bija politisks lēmums, ka visiem aktīvajiem tirgus spēlētājiem ļaus privatizēt kaut kādu zināmu daudzumu Ventspils naftas akciju,» LNT dibināšanas ideju raksturoja Z. Klebais. Tolaik attiecības starp šiem naftas tranzīta tirgus dalībniekiem bijušas «džentelmeniskas». Sarunu gaitā strīdējušies daudz, bet, kad vienojušies, tad vienošanās pildītas. «Ideja bija apvienot visus spēkus vienā kompānijā, neapkarot vienam otru. Tā ideja bija tiešām ļoti laba. Trubā, naftas vadā ir konkrēts naftas daudzums, viņš nevar būt vairāk. Maksimums ir, man liekas, 18 miljoni tonnu. Šos 18 miljonus tonnu tad sadala tās transportētāju kompānijas. Lai viņas viena otru nedempingotu, lai viņas tur netaisītu kaut kādus aizmugurējos gājienus, tur tā, lai to cenu noliktu un pelnītu visi, tad vienojās, ka taisīs vienu firmu un tad šīs firmas ietvaros strādās. Tā bija, man liekas, ļoti laba ideja.»

LatWestEast gan sākotnēji esot bijušas pretenzijas, ka viss naftas apjoms būs viņējais, zīmīgu detaļu atcerējās Z. Klebais. Šīs pretenzijas radās no tā, ka Krievijas valdība bija pieņēmusi lēmumu, ka Latvijas virziena koordinators būs Jukos – kompānija, ar kuru strādāja LatWestEast. Tomēr arī citām Latvijas kompānijām bija savi klienti, līdz ar to LatWestEast pretenzijas noraidītas. Ticama ir versija, ka šī un citas LatWestEast neveiksmes ir pamatā V. Komogorceva emocionāli naidīgajai attieksmei pret Ventspils uzņēmējiem (piemēram, V. Komogorceva apzīmējums – «viņi bija kā dresēti tīģeri»).

Banku krīze maina pasauli

Unikālas ir Z. Klebā liecības par to, kādus «robus» Latvijas tranzītbiznesa tālaika olimpā izcirta 1995. gada banku krīze.

Sākotnēji uz dalību VN privatizācijā pretendējušas arī Depozītu banka un Banka «Baltija», kuras tomēr drīz vien bankrotējušas. Savukārt SWH grupa un LatWestEast nav varējušas pierādīt, ka ir samaksājušas par LaSam «ļoti vērtīgajām» akcijām, jo SWH grupa esot naudu it kā iemaksājusi Bankā «Baltija», bet LatWestEast – it kā Alejas komercbankā, kuras bankrotēja. Līdz ar to šo kompāniju vietā LaSam nākusi jaundibinātā akciju sabiedrība LNT (nepārprotami, tajā bija cits akcionāru sastāvs un citas ietekmes proporcijas), kura tad pārņēmusi saistības (acīmredzot – apmaksājusi 10% akciju).

Arī paša Z. Klebā likteni būtiski ietekmējusi banku krīze. Proti, viņš bija akceptējis, ka LaSam naudu aizdod Multibanka,i un šie līdzekļi ilgstoši palikuši iesaldēti. Par to viņam izcēlies konflikts ar A. Lembergu – vienu no LaSam valsts pilnvarniekiem. Tad viņš aizgājis no LaSam valdes priekšsēdētāja amata, un līdz ar to secen gājis arī apsolījums par labu darbu pie LNT dibināšanas piešķirt Z. Klebajam 1% LNT akciju. Z. Klebais tomēr ļaunu prātu uz A. Lembergu netur – pārmetumi par līdzekļu izvietošanu esot bijuši pamatoti, tiesā atzina Z. Klebais.