Pēc tam viņi grasās pievērsties Neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmai. Pirmie darbi jau sākti Kuldīgā. Neatkarīgās aptaujātie eksperti skaidro, ka ieguvējas ir abas puses – Latvijas iedzīvotājiem tiek ikdienā pielietojami uzlabojumi, piemēram, automātiskie vārti glābēju garāžās. Savukārt amerikāņi nodrošina paši sev un NATO armijai nepieciešamo servisu gadījumam, ja Latvijā nāktos ierasties militāras krīzes apstākļos.

Izdevīgā dāvināšana

Jāatgādina, ka Ventspils pievārtē amerikāņi pirms dažiem gadiem izbūvēja vietu, kur kara tehnikai izcelties krastā no jūras. Tagad pēctecīgi viņi parūpējas par pieejamāku medicīnisko palīdzību saviem karavīriem, ugunsdzēšanas pakalpojumiem, kā arī garāžām – tehnikas novietošanai.

Savulaik šādā pašā veidā viņi atrisināja savas bažas par stratēģisko ieroču ceļošanu caur Latviju. Saeimas deputāts Jānis Ādamsons tolaik – 1994. gadā – bija robežsardzes priekšnieks, pēc tam iekšlietu ministrs. Viņš atminas, ASV uztraucās, ka Latvija varētu kļūt par kodolmateriālu tranzītvalsti, un tāpēc finansēja radiācijas mērierīču iegādi. Formāli tās tika uzdāvinātas Latvijai, reāli – lielāki ieguvēji bija paši dāvinātāji. Un tāpat arī tagad. «Ja viņiem pašiem tas nebūtu izdevīgi, nevienu centu viņi te neieguldītu,» secina politiķis. Centu gan nav pārlieku daudz – uz astoņiem ugunsdzēsēju objektiem 1,2 miljoni latu, bet «paldies dievam, ka vismaz viņi sniedz šo palīdzību, jo Latvijas valsts to nedara». Cita lieta, ka šis ieguldījums nav tik nozīmīgs, lai latviešu valstsvīri tagad klanītos pateicībā ASV.

Nacionālās aizsardzības akadēmijas profesors Kārlis Krēsliņš ASV intereses saista ar kopīgo NATO krīzes pārvaldes sistēmu. Ja Baltijas valstīs izvietojas NATO struktūras – kibercentrs, energoroesursu drošības centrs u. c., –, tad tām arī nepieciešams standartizēts nodrošinājums iespējamās krīzes pārvarēšanai. Tostarp ugunsdzēsēju un mediķu pakalpojumi. Un ne jau tikai Kurzemē. Ja Lielvārdē top militārais lidlauks, pilnīgi skaidrs, ka tur sēdīsies NATO lidmašīnas. Un ar šo faktu saistītie partneru ieguldījumi civilajā sektorā esot tikai apsveicami.

Nabags, bet dārgs dienests

Latvijas valsts savus ugunsdrošības objektus nespēj sakārtot nu jau gadu desmitiem, un arī pašlaik visi plāni par dienesta komunālo restaurāciju atcelti. 2008. gadā tika lēsts, ka 94 esošo depo rekonstrukcija un vēl 42 jaunu uzbūvēšana maksātu 198 miljonus latu. Nedaudz mazāk – 181 miljonu – izmaksātu visa autoparka un ekipējuma nomaiņa. Tikai viens tā dēvētais kaujas tērps maksā 1000 latu. Bet mašīnu cenas lēšamas simtos tūkstošu. VUGD pārstāve Inga Vetere atzīst: «Mēs esam ļoti nabags un ļoti dārgs dienests.»

Tik liela nauda nav atradusies ne treknajos gados, ne krīzē, ne arī tagad – kad it kā esam atkopušies no tās. Nedaudz lielāku ieinteresētību ugunsdzēsēju problēmas izpelnījās aizpērn, kad Skrundas depo sabruka viena siena un ugunsdzēsēji pārvācās uz celtnieku vagoniņu. Bet drīz vien interese atkal noplaka. Slavējot ASV bruņoto spēku īstenoto Civilās sadarbības programmu un tās veiktos ieguldījumus astoņos objektos, Iekšlietu ministrija bezpalīdzīgi secina:

«Tā kā lielākā daļa no VUGD depo ēkām ir kritiskā stāvoklī un nepieciešama ēku renovācija, garāžu paplašināšana un labiekārtošana, bet pašlaik trūkst tam nepieciešamo milzu līdzekļu, tad šī ir viena no iespējām, kā uzlabot esošo situāciju.» Protams, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vajadzības ir nesalīdzināmi plašākas, nekā nosedz amerikāņu specifiskais ieguldījums.

Desmit minūtes nokavētas

VUGD pārstāve Inga Vetere stāsta, ka trešdaļai esošo depo nepieciešams kapitālais remonts vai pat būvniecība no nulles. No darba brīvajā laikā ugunsdzēsēji arī paši ņemot rokā ķelles, lai sienās caurumus lāpītu. Vai gluži otrādi – kaļ tos, lai lielas mašīnas varētu iebraukt savulaik zirgiem būvētajos staļļos. Bet skaidrs, ka tie ir nenormāli risinājumi. Turklāt ar esošajiem depo, lai kādā stāvoklī tie būtu, jau sen ir par maz. Rīga treknajos gados apaugusi ar ciematu ciematiņiem, un attālumi, kas mērojami uz ugunsgrēku vietām, ir daudz lielāki. Pašlaik vairāki rajoni faktiski nav nosegti – Ādažu puse, Carnikava, Mārupe, Imanta, Zolitūde. 25% gadījumu ugunsdzēsēji nespēj iekļauties normatīvos noteiktajā obligātajā laikā – piecās minūtēs lielpilsētā, 15 minūtēs mazpilsētā un 25 minūtēs laukos. Brigāžu skaits ir mazāks, brīvprātīgo ugunsdzēsēju sistēma bez valsts atbalsta ir faktiski nomirusi. Šādos apstākļos iedzīvotājiem ugunsgrēku gadījumā atliek paļauties uz pašu spēkiem, kā tas, piemēram, noticis pirms pāris nedēļām Ādažos. Kādai privātmājai aizdegās sodrēji skurstenī, no tiem jumts, taču pārējo ēku pašu spēkiem izdevās glābt. Ugunsdzēsēji ieradās pēc krietnas pusstundas.

Jau 2008. gadā, kad tapa plāns VUGD glābšanai, statistiķi aprēķināja, ka vidējais ierašanās laiks notikuma vietā kopš 1990. gada pieaudzis par 30%. No 7,3 līdz 10,5 minūtēm. Glābšanas plāns nav īstenots, turpretim galvenā ugunsdzēšanas likumsakarība paliek spēkā: pirmās desmit minūtes (ugunsgrēka sākumfāze) ir vissvarīgākās, jo uguns izplatīšanās ir divreiz lēnāka nekā ugunsgrēka pamatfāzē.