Turpinot portālā aizsākto tēmu par to, cik reāli gados jauniem cilvēkiem
ar labu izglītību Latvijā atrast darbu, publicējam vēl vienu mūsu
lasītājas stāstu.
Savā pieredzē ar darba meklēšanu Latvijā ar portālu «
Apollo» padalījās Evija Pokule, kas jau vairākus gadus dzīvo un strādā Vācijā, bet jau labu laiku apsver iespēju atgriezties Latvijā.
Jaunā sieviete stāsta, ka regulāri seko līdzi notikumiem, kas skar Latvijas ekonomisko attīstību un norises darba tirgū. Līdzīgi kā citi mūsu lasītāji, Evija ir izbrīnīta par to, ka medijos atspoguļotā realitāte, kur rakstīts, ka Latvijai nepieciešami darboties griboši un kvalificēti darbinieki, atšķiras no realitātes dzīvē, jo nav saprotams, kur īsti ir darbaspēka deficīts.
«Jau vairāk nekā gadu meklēju darba piedāvājumus internetā, taču savai kvalifikācijai un iegūtajai pieredzei atbilstošu vakanci atrast Latvijas darba sludinājumu datu bāzēs ir liels izaicinājums, un jāatzīst, ka līdz šim manā gadījumā pūles nav vainagojušās ar panākumiem,» stāsta Evija.
Evijai ir vairākas augstākās izglītības - viņa beigusi Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti, kur ieguvusi vidusskolas vācu valodas skolotāja diplomu. Vēlāk Latvijas Kultūras akadēmijā iegūts maģistra grāds mediju un kultūras menedžmentā.
Pēc studijām sieviete Rīgā strādājusi ceļojumu aģentūrā.
«Manos darba uzdevumos ietilpa tūrisma produktu pārdošana, maršrutu izstrāde individuālajiem ceļojumiem, koru un tautas deju grupām, grupu pavadīšana ceļojumos uz vāciski runājošajām valstīm, Poliju un Čehiju,» stāsta Evija.
2008.gadā sieviete sapratusi, ka ar savu izglītību Latvijā var nopelnīt tikai, lai izdzīvotu, bet nevis dzīvotu, tāpēc viņa, tāpat kā daudzi citi, devusies peļņā uz ārvalstīm.
Evija atrada darbu Vācijas sabiedriskajā televīzijā «Westdeutscher Rundfunk», kur viņas pienākumos ietilpa ar raidījumu apmaiņu saistītu uzdevumu veikšana, licenču izsniegšana, ienākošā un izejošā pasta reģistrēšana, vēstuļu sagatavošana, dažādu raidījumu producēšanas budžeta kontrole u.c. Evija piedalījās arī dažādu raidījumu tapšanas un tiešraides procesos aizkadrā kā uzņemšanas grupas vadītāja asistente.
Vēlāk Evija mainīja profesiju un Vācijā sāka strādāt integrācijas jomā pieaugušo izglītības sfērā kā vācu valodas docente un konsultante jautājumos par migrantu integrēšanu vietējā sabiedrībā un darba tirgū.
Tomēr ar laiku Evija saprata, ka viņas mājas ir Latvijā, kur palika ģimene, draugi un saknes.
Evija paņēma bezalgas atvaļinājumu un devās uz Latviju, lai pārliecinātos, ka atgriežoties dzimtenē, viņai tiešām būs izredzes atrast darba devēju, kuram būs nepieciešamas viņas zināšanas un prasmes un viņas darbs tiks novērtēts.
«Meklēju iespēju sevi izpaust jomā, ar kuru spētu identificēties, un tā kā man ir plaša pieredze dažādās jomās, tad gan iniciatīva rakstura pieteikuma vēstules, gan tādas, kas mērķtiecīgi rakstītas konkrētai vakancei esmu sūtījusi uz dažādām atšķirīgām nozaru institūcijām,» stāsta Evija.
Diemžēl Evija potenciālie darba devēji vairumā gadījumu pat neuzskatīja par nepieciešamu atsūtīt pieklājības frāzi, ka viņiem šobrīd darbinieks nav nepieciešams.
«Kad dzirdu Ekonomikas ministrijas pārstāvjus saucam faktus par 100 000 darba vietām, kas jāizpilda un tām jomām, kurās tiek meklēti speciālisti, man rodas jautājums: vai tiešām nepieciešami ir tikai kvalificēti mūrnieki, metālapstrādātāji, IT speciālisti? Vai cilvēks ar humanitāru izglītību var palikt aizrobežā un turpināt savus spēkus ziedot svešai nācijai?» jautā Evija.
Evija saka, ka arī viņa vēlas būt noderīga savā zemē, nevis maksāt nodokļus bagātajai Vācijai. Viņa pieļauj, ka, iespējams, problēma ir faktā, ka «roka roku mazgā» princips darbojas ne tikai politiskajās aprindās, bet šī «slimība» ir saindējusi arī Latvijas uzņēmumu un valsts institūciju organismus. Tāpēc bez paziņu, draugu un radu palīdzības nav iespējams nekur uz priekšu tikt.
«Tas ir skumīgi un diez vai, šādu metodiku pielietojot, ir iespējama valsts attīstība, jo svarīga šobrīd nav darbinieka kvalifikācija un viņa prasmes un varēšana, bet gan pareizie «gali». Tad nu tādi «spraudeknīši», kuri tiek sapiķēti visos caurumos, nīkuļo, mēģina darīt lietas, no kurām viņiem ir maza saprašana un tā tas viss valsts mehānisms kaut kā kust: vienu soli uz priekšu, divus atpakaļ,» secina Evija.
Evija uzsver, ka cilvēks jūtas savai valstij nevajadzīgs, tāpēc visi teorētiskie spriedelējumi, kas ik pa laikam uzplaiksnī par tēmu, ka Latvijā trūkst darbaspēka, šķiet «vienkārši idiotiski».
«Ja tā turpināsies, tad realitāte tiešām būs tā, ka liela daļa darbspējīgu un ambiciozu cilvēku, kas Latviju varētu būvēt un garantēt tās pastāvēšanu vēl kādu laiku, būs aizbraukuši.Var turpināt dzīvot pēc principa: pēc mums kaut grēku plūdi, bet tā filozofija, kas domājošajā pasaules daļā mēģina izlauzt sev ceļu, proti, ilglaicība visās cilvēces darbībās, tā noteikti nav,» tā Evija.
Šobrīd Evija atgriezusies Vācijā un turpina strādāt par labu šai valstij.«Acīmredzot esmu šai valstij vajadzīga, un maksāju tai nodokļus,» - tā Evija.
Rādīt reklāmu
