Nepārredzami ugunīgi magoņu lauki ieplūst zemeņu laukos, līdzeni sakoptu
ganību plašumi robežojas ar rudzu sējumiem, katrs namiņš ir iegrimis
ziedos, un ceļi, līdzeni kā saimes galds, aizved arvien dziļāk Polijā.
Mēs atkal esam viesmīlīgajā, lepnajā, skaistajā Polijā, kas ikreiz atklāj kaut ko jaunu, bet vienmēr – burvīgu. Pēc 850 kilometru ceļa, atpūtušies netālu no Lodzas, dodamies uz Lihenu (Licheń Stary) – senu svētvietu, kas tagad gada laikā uzņem ap pusotra miljona svētceļnieku.
Lihenas Sērojošās Dievmātes sanktuārijs, kas eksistē jau 160 gadu, savā grandiozitātē pārspēj daudz ko savulaik redzēto. Savukārt Lihenas Svētās Dievmātes bazilika, ko sanktuārijā būvēja no 1994. līdz 2004. gadam, atsauc atmiņā Svētā Pētera baziliku Romā – būves vēriens un varenība pārsteidz un pirmajā mirklī varbūt pat satriec. Arhitekti un projektētāji gan joprojām strīdas par šīs celtnes formām, taču tai nešaubīgi ir neparasts liktenis.
Svētvieta Lihenā
Pirmām kārtām bazilika ir uzcelta par ziedotāju naudu. Uz bazilikas sienām iekalti ziedotāju vārdi, un to ir simtiem, ja ne tūkstošiem. Zelta kalumi mijas ar vitrāžām, un saules gaisma rotājas uz dievnama grīdas. Bazilikas akustika ir lieliska, un mēs dzirdam katru priestera vārdu, kaut gan atrodamies zāles tālākajā galā. Mums laimējas, un mēs pēc dievkalpojuma dabūjam dievmaizīti un baznīcas vīnu, raksta
NRA.lv.
1999. gadā jaunceļamo baziliku apmeklēja Romas pāvests Jānis Pāvils II, un, zinot poļu katolicisma tradīcijas un stingro ticību, tas bija svarīgākais garīguma moments visā celtniecības laikā. Par godu šai vizītei Lihenas ezerā tika sarīkota regate. Taču nozīmīgākais notikums bija Lihenas Ģimenes palīdzības centra dibināšana. Šā centra projektu prezentēja pāvestam, un jau pēc gada Lihenas priesteri vēra vaļā šo centru. Tagad cilvēki tur var saņemt gan garīgu, gan psiholoģisku palīdzību personisku un ģimenes problēmu risināšanā, ieskaitot cīņu ar alkoholismu un narkomāniju.
...Mēs kāpjam pa bazilikas trepēm, un to ir tieši 33 – kā Jēzus Kristus dzīves gadi. Polijas lielākās bazilikas augstums kopā ar torni un krustu ir 103,5 metri, bet tornis, kas slejas blakus bazilikai, ir 141,5 metrus augsts. Tā spicē uzved ātrgaitas lifts, un mēs ieraugām brīnišķīgos, ziedošos laukus un ezerus, kuru šajā apkaimē ir neskaitāmi daudz. No zemes līdz torņgalam paceļas rožu smarža: to stādījumi ir milzīgi, un rožu dažādība pārsteidz pat profesionālus dārzniekus. Alejas, piemiņas vietas, akmeņos sakrauts Jēzus Kristus pēdējais ceļš – sanktuārija apmeklētājs var staigāt stundām, dienām ilgi pa šo mierpilno un sakopto vietu. Laukumā pie bazilikas var sapulcēties vismaz 100 000 dievlūdzēju, bet ikdienā dienasvidū tur apstājas vairāki simti, lai vienkārši paklausītos Polijas lielākā zvana skaņās. Zvans sver gandrīz 15 tonnu.
Polijā, šķiet, nav nevienas katoliskas ģimenes, kas nezinātu par Dievmātes Marijas parādīšanos Lihenā pirms 150 gadiem. Viņa tur parādījusies, turot rokās Polijas simbolu – balto ērgli. Tāds tēls poļiem nešaubīgi vienmēr bijis kā spēcinātājs grūtos brīžos, sevišķi jau komunistiskās varas gados. Lihenas sanktuārijs glabā šo teiksmu, un cilvēki, kas ierodas šajā svētvietā, allaž atrod mierinājumu un stiprinājumu. Turklāt tas nav tikai garīgs, bet ietver sevī arī specializētu palīdzību ar atkarībām sirgstošiem cilvēkiem. Poļi apgalvo, ka sanktuārijs apvieno poļus no visām valsts malām, tas ir savdabīgs poļu garīgās un dvēseliskās vienošanās centrs. Uz to tiešām ir vērts aizbraukt, lai sāktu izprast poļu vienotības fenomenu.
Krāsainā Vroclava
Līdz Vroclavai no Lihenas ir aptuveni 200 kilometru. Vroclava ir Lejassilēzijas vojevodistes centrs Odras upes krastos. Tā ir Silēzijas vēsturiskā galvaspilsēta, sens tirdzniecības centrs, bijusī Hanzas pilsēta. Otrā pasaules kara laikā pilsēta tika nopostīta: tur risinājās sīvas kaujas. Kopš 14. gadsimta līdz pat 1945. gadam Vroclavas (kādreiz pilsētu sauca par Breslavu) vairākums iedzīvotāju bija vācieši, taču pēc Otrā pasaules kara, pamatojoties uz Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem, viņus no pilsētas izraidīja.
Pēc kara Vroclavas vecpilsētu daļēji atjaunoja, un to mēs baudām senajā tirgus laukumā, kas ik dienu ir cilvēku pilns. To, ka Vroclavas iedzīvotāju pamatnodarbe gadsimtiem ilgi ir bijusi tirdzniecība, var sajust burvīgas dzīvības pilnajā, dunošajā tirgus laukumā (Rynek we Wrocławiu). Poļu ēdienu piedāvājums tirgus namiņos, āra restorānu vilinājums, mazas pārdotavas, kur var iegādāties visu, sākot no krellēm un beidzot ar servīzēm. Visur skan mūzika, deg ugunskuri, uz kuriem kūp garšīga viruma katli, visur jaušama sulīga dzīvība. Vērts doties arī uz Doma salu (Ostrów Tumski), kas ir pilsētas vecākā daļa.
Vroclavas vecpilsētas tirgus laukums, ko sāka veidot 1241. gadā, ir milzīgs: tā platība ir 1 755 212 kvadrātmetru. Laukuma ārējo perimetru veido mājas, kas lielākoties ir uzbūvētas pēc kara, vairākas dižojas ar gotiska stila fragmentiem. Laukuma vidū ir rātsnams un dzīvojamās mājas. Rātsnamu beidza būvēt 1504. gadā, un tas līdz mūsdienām ir saglabājis savas gotiskās formas. Rātsnamu pelnīti uzskata par vienu no skaistākajām viduslaiku būvēm Eiropā. Rātsnama iekšējās telpas ir bagātīgi dekorētas. Tagad šajās telpās atrodas Vēstures muzejs, kurā var apskatīt ekspozīcijas, kas veltītas Vroclavas pilsētas vēsturei, kā arī pilsētas ģerboņi.
Jāatceras, ka, rezervējot viesnīcas numurus vai apartamentus Polijā, tagad jārēķinās ar to, ka vasarā un siltajā rudens laikā tas varētu būt visai sarežģīti, jo tūristi ir atklājuši Poliju. Agrāk tas bija vienkārši: brauc un ieej jebkurā viesnīcā, un tur būs brīvi numuri. Tagad, ņemot vērā to, ka tūrisms Polijā attīstās straujos tempos, un pieliekot klāt vēl arī zemās cenas gan uz pārtiku, gan pakalpojumiem, jārēķinās ar lielāku piepūli, meklējot apmešanās vietas. Vienvārdsakot, Polija šobrīd rullē daudz vairāk nekā jebkura cita Austrumeiropas valsts.
Krakova – karaļu pilsēta
Protams, kā tad bez Krakovas. Tā ir centrālā mezgla vieta Dienvidpolijā, sena pilsēta, kura kā apmešanās vieta zināma jau 3700 gadu. Bet savu nosaukumu tā, iespējams, guvusi no valdnieka Kraka. Teiksma stāsta, ka Vislas krastos reiz dzīvojis pūķis, kas mocījis vietējos iedzīvotājus. Puisis, vārdā Kraks, pievārējis pūķi, un ļaudis viņu iecēluši karaļa kārtā. Netālu, Vāveles pakalnā, vēlāk tika būvēta pils, kur gadsimtiem mituši poļu karaļi. Vēl šodien varam aplūkot dižo celtni, arī tai piegulošo katedrāli, kuras velvēs guldīti gan karaļi, gan karavadoņi, gan mūsdienu izcilas personības. Tā, piemēram, Vāveles katedrālē dus poļu tautas varonis Juzefs Pilsudskis – pirmās neatkarīgās Polijas valsts vadītājs un boļševiku armijas uzvarētājs 1919. gadā. Vāvelē atdusas arī 2010. gada Smoļenskas aviokatastrofā bojāgājušais Polijas prezidents Lehs Kačiņskis un viņa dzīvesbiedre Marija Kačiņska. Par spīti tam, ka daļa Polijas sabiedrības nebija apmierināti ar lēmumu apbedīt Kačiņski karaļu atdusas vietā, tas tomēr notika, un nu mēs varam pieskarties Polijas prezidenta sarkofāgam, kas novietots līdzās Juzefa Pilsudska šķirstam.
Ļoti daudzi poļi atceras sava prezidenta un viņa dzīvesbiedres emocionālo pēdējo ceļu, kas bija ziediem kaisīts un karogiem applīvots. «Kopā dzīvē, kopā nāvē, un arī pēc nāves viņi ir kopā,» toreiz atgādināja Krakovas arhibīskaps Jozefs Kovaļčiks. Pēdējā gaitā pavadīt savu prezidentu un viņa sievu bija atnākuši ap 100 000 cilvēku, un arī šī klusā un skumjā manifestācija bija poļu tautas vienotības apliecinātāja.
Tagad Krakova dzīvo savu – tūrisma citadeles – dzīvi. Kaut arī vācu okupanti Otrā pasaules kara laikā izveda no Polijas, tostarp Krakovas, ļoti daudz mākslas vērtību, pilsētas arhitektūra, senās celtnes saglabājušās neskartas. Jāpiebilst, ka Krakova ir kļuvusi par ievērojamu reliģiskās dzīves centru, un to veicinājis tas, ka pilsētā no 1964. gada līdz 1978. gadam dzīvojis un strādājis kardināls Karols Jozefs Vojtila, kurš kļuva par Romas pāvestu Jāni Pāvilu II.
Vāveles pils un katedrāle, karaļu dzīves telpas, dārzi – to nedrīkst palaist garām. Bet pēc nopietnības pilī un katedrālē der iestiprināties kādā no Krakovas neskaitāmajiem krodziņiem, kas piedāvā lielisko Żywiec alu un kādu no poļu nacionālajiem ēdieniem, piemēram, golonku – krāsnī ceptu biezu cūkas stilba šķēli. Un nākamajā dienā nedrīkst aizmirst arī Veļičku – sāls raktuves, kas atrodas pārdesmit kilometru no Krakovas centra un ir atzītas par vienu no pasaules brīnumiem. Par to jau savulaik rakstīju.
Zakopanes brīnums
Zakopane ir mans jaunatklājums. Precīzāk izsakoties – vasaras kalnu jaunatklājums. Līdz šim esmu bijusi kalnos tikai ziemā, slēpošanas sezonā. Bet nelielā kūrortpilsētiņa Zakopane, kas atrodas Polijas galējos dienvidos, ir izvietojusies Tatru kalnu piekājē, piesaistot gan sportistus – kalnos kāpējus, gan vienkārši dīkus tūristus, gan radošas personības, gan tos, kas vēlas uzlabot veselību kalnu gaisā. Zakopanē, kas atrodas 750 līdz 1000 metru augstumā virs jūras līmeņa, ir baudāma gan vientulība, gan cilvēku pilnas ielas, taču visam pāri – kalniešu viesmīlība un prieks.
Nešaubīgi, ka Zakopane ir viena no interesantākajām vietām Polijā, kas fascinē ar dabu, kur ir gan kalnu pļavas un alpīnās augstienes, kur sniegs ir arī vasarā, gan ezeri un straujas upes. Jāpiebilst, ka Zakopane ir dabas rezervāts. Tatru dabas parkā ir daudzi tūrisma maršruti ar kopējo garumu 240 kilometru, kā arī slēpošanas trases ar kopīgo garumu 160 kilometru. Ir trošu ceļš un četri pacēlāji. Un, protams, neatkārtojama kalnu kūrorta gaisotne!
Nākotnes sajūta
* «Jeszcze Polska nie zginęła» – tā ir Polijas himnas pirmā rinda. Vēl Polija ir dzīva. Vēl vairāk – tā nekad nav bijusi tik dzīva, dažāda un skaista kā tagad. Jauni ceļi, izcilas viesnīcas, gardi ēdieni, dabas daudzveidība, viesmīlība un silta vienkāršība – lūk, tas raksturo Poliju šodien. Tā kļuvusi ne tikai par valsti, kas strauji attīstās, bet arī par zemi, kuru apdzīvo lepna nācija ar pašvērtības un nākotnes sajūtu. Iespējams, ka man pat mazliet skauž. Bet tā ir balta skaudība. Patiešām balta. Tāda, kas liek mācīties un domāt.
Rādīt reklāmu
