24. jūlijs, Trešdiena
Vārda dienas: Krista, Kristiāna, Kristiāns
Sākuma lapa » Sabiedrība » Izglītības reformu buksētājs – politiskās gribas trūkums
Izglītības reformu buksētājs – politiskās gribas trūkums
Autors: Līga Nestere / NRA.lv / 27. oktobris 2015, 12:32
Izglītības sistēma ir izslāpusi pēc reālām, ne vārdiskām, pārmaiņām. Plašāku rezonansi ieguvušais pedagogu algu jautājums ir tikai aisberga redzamā daļa, aiz kuras seko virkne citu gadiem muļļātu, bet neatrisinātu problēmu.


Politiskās gribas trūkums ir galvenais iemesls, kāpēc reformu plāni paliek tikai ideju līmenī, uzskata Zane Ozola, kas izglītības sistēmā darbojas jau vairāk nekā 20 gadu – bijusi gan skolotāja, gan ir privātās vidusskolas Patnis dibinātāja, kā arī aktīvi iesaistās dažādās darba grupās, kurās izkristalizējušās neskaitāmas ieceres, kā virzāms lielais izglītības kuģis. Taču ierosinājumi pārsvarā izčākstējuši iepriekšminētā iemesla dēļ.

«Reformai ir jābūt visaptverošai, nevarēsim panākt būtisku izglītības kvalitātes uzlabošanos, risinot problēmas tikai vienā segmentā. Tagad aktualizēta skolotāju algu reforma, kas ir ļoti nepieciešama, taču jāsaprot, ka vienlaikus risināma vesela virkne citu jautājumu. Tie cits pēc cita uzpeld it kā no jauna: skolu tīkla optimizācija, minimālā bērnu skaita noteikšana klasē (kas, manuprāt, ir solis atpakaļ, nevis uz priekšu), skolotāju kvalifikācijas jautājumi utt. Uzsākot pārmaiņas, izglītības ministram jābūt drosmei pateikt, ka reformas skars visu izglītības sistēmu, jo viss tajā ir savstarpēji saistīts,» NRA.lv norāda Z. Ozola, kas kopš 2002. gada, kad aizstāvēja disertāciju, strādā ar skolvadības jautājumiem ne tikai Patnī, bet arī valstiskā līmenī. No bijušo izglītības ministru paustajiem pārmaiņu redzējumiem viņai vispārdomātākā šķita Roberta Ķīļa iniciatīva, jo aptvēra visu skolu sistēmu kopumā, tāpēc Z. Ozola aktīvi iesaistījās toreizējā ministra reformu grupā.

Jānovērš nevienlīdzība

Viņasprāt, politiskās gribas trūkums ir galvenais klupšanas akmens ceļā uz jebkādām pārmaiņām. «Šobrīd Ministru prezidente uzvedas tā, it kā viņa būtu opozīcijā pret izglītības ministri, lai gan Mārīte Seile ir viņas pārstāvētās partijas izvirzītā ministre. Viss Ministru kabinets tradicionāli izturas mazliet iedomīgi pret Izglītības ministriju, sākot jau no Kalvīša laikiem. Bet, piemēram, Roberta Ķīļa gadījumā viņam aiz muguras bija pārāk vāja un vēl nepieredzējusi partija, kas nespēja ministru atbalstīt. Līdz ar to visaptveroša reforma un attiecīgi izrāviens nav noticis izglītības sistēmā, jo primāri nav bijusi politiskā griba,» akcentē Z. Ozola. Viņa gan kā izņēmumu min Tatjanu Koķi, kuras vadībā tika ieviests skolu finansēšanas modelis Nauda seko skolēnam, kas, tiesa gan, pēdējos gados tiek ļoti kritizēts. Finanses ir sistēmas asinsrite, un ir svarīgi šo mehānismu uzturēt kārtībā. «Manuprāt, līdzšinējais nauda seko modelis pēc būtības nav slikts, jo ideoloģiski ir vienlīdzīgākais naudas sadales veids, taču tas būtu jāpilnveido. Arī jaunais modelis ir labs un pamatots. Jebkura modeļa galvenajam uzsvaram vajadzētu būt – novērst pastāvošo nevienlīdzību skolotāju vidū: nav pieņemams, ka viena pedagogu daļa saņem niecīgu atalgojumu, cita – ļoti labu darba samaksu. Būtībā arī līdzšinējā modelī varēja pilnveidot atalgojuma gradāciju saskaņā ar klašu izmēru, rezultāts būtu līdzīgs,» uzsver eksperte, piebilstot, ka, iespējams, stratēģiski gudrāk ir ieviest jauno modeli, kur dažādi nevienlīdzības riski jau iestrādāti, piemēram, turpmāk ģimnāzijām nebūs īpašu piemaksu.

Lauku skolu glābšana

Pēc Z. Ozolas ieskatiem, otrs lielākais pārmaiņu bloks būtu saistāms ar skolu tīkla sakārtošanu, tostarp pārdomātu lauku skolu saglabāšanu. «Jau 2008. gadā kopā ar domubiedriem izveidojām lauku skolu glābšanas grupu. Saprotams, ka dažu bērnu izglītošanai nevar algot padsmit pedagogu. Ideālā variantā – pamatskolā visus bērnus māca viens skolotājs visos priekšmetos. Ir taču dažādas pedagoģiskās metodes, kā strādāt fleksibli. Arī mazajās lauku skolās var nodrošināt kvalitatīvu izglītību, bet ir jāatrisina daži pamatnosacījumi. Piemēram, telpu nodrošinājums. Skaidri redzams – ja milzīgajās padomju laikā celtajās skolās, kas paredzētas 500 bērniem, mācās, piemēram, tikai 50 audzēkņu, izglītība sanāk ļoti dārga. Mans redzējums būtu šāds: piesaistot Eiropas naudu, izveidot nelielu, modernu skolas ēkas projektu, kuru varētu būvēt jebkurā novadā. Ilgtermiņā tas būtu ekonomiskāk, nekā uzturēt esošās pustukšās ēkas. Man arī nav saprotams, kāpēc pieejamos līdzekļus parasti investē tā sauktajās labajās skolās, bet pārējās nolemj automātiskai izzušanai. Uzskatu, ka labāk būtu ieguldīt vājākajās, lai arī to kvalitāti celtu uz augšu. Ja tomēr ir kāda skola jāslēdz, šo jautājumu nedrīkst novelt tikai uz pašvaldības pleciem. Izglītības politiku valstī taču nosaka IZM, kaut ministrija jau gadiem uzsver, ka skolu dibināšana un slēgšana ir pašvaldības kompetence. Pašai ministrijai būtu jānāk ar savu redzējumu, bet nevis jāgaida, kad kaimiņu pašvaldības savā starpā izstīvēsies, kuru mācību iestādi slēgs.» Z. Ozola stāsta, ka vēl viens risinājums saistībā ar lauku skolu saglabāšanu ir jau pastāvošā iniciatīva Pārmaiņu iespēja skolām, kas paredz pustukšajās mācību iestāžu ēkās ierīkot multifunkcionālus centrus, kur līdzās skolas telpām atrodas bibliotēka, doktorāts, sociālais dienests un ne tikai. «Tas ir labs veids, kā saglabāt laukos dzīvību,» ir pārliecināta Z. Ozola. Visam gan nav atmests ar roku: lauku skolu glābšanas grupa ir apvienojusies Neatkarīgā izglītības biedrībā, kuras sūtība ir iedzīvināt mūsdienīgas tendences skolu vidē, piemēram, caur projektiem atbalstīt, stiprināt lauku skolas, popularizēt jaunas pedagoģiskās metodes, aktualizēt skolu autonomijas ideju, kur skolas darbību nosaka direktors ar savu komandu, nevis normatīvie akti vai deputāti.

Neesam slikti, esam vidēji

Taujāta, vai, dodot skolām tādu brīvību, netiks iebraukts citā grāvī, Z. Ozola atbild: «Kvalitatīvas izglītības atslēgvārds ir labs skolotājs. Lielisks piemērs reformu īstenošanā ir Somija, kur bija konkrēta politiska apņemšanās: pirmkārt, skolotāja profesiju apgūst tikai paši labākie, otrkārt, valsts topošajiem pedagogiem nodrošina vislabāko izglītību, treškārt, par darbu pedagogiem labi samaksā. Rezultātā somi pilnībā uzticas skolotājiem, direktoriem, jo zina, ka bērnus māca un skolu vada profesionāļi. Arī Latvijai vajag veidot jaunu, mūsdienīgi domājošu skolotāju paaudzi. Protams, tas nenotiks tuvākajā nākotnē, bet pēc gadiem, ja beidzot sāksim rīkoties. Tad arī varēsim runāt par pilnvērtīgu skolu autonomiju. Jāsāk ar stingrāku atlases kritēriju noteikšanu jauniešiem, kas vēlas uzsākt studijas pedagoģijā. Tāpat ir jāparedz, ka pēc augstskolas absolvēšanas (ja cilvēks mācījies par valsts līdzekļiem) obligāti skolā ir arī jāstrādā. Ir jāiegulda skolotājos, direktoros, lai viņi izprot modernas skolvadības principus, tad varam cerēt, ka izglītības latiņa celsies. Tagad Eiropas kontekstā it kā mēs neizskatāmies slikti, tomēr esam tikai vidēji, bet gribētos taču būt starp labākajiem. Jaunajai skolotāju paaudzei jāpārzina svešvalodas, mūsdienīgas mācību metodes, tostarp iespējas, ko piedāvā modernās tehnoloģijas, labi jāorientējas psiholoģijā, menedžmentā un citās saistītajās nozarēs. Tajās valstīs, no kurām mēs gribētu aizgūt labāko praksi, skolotāji ir daudz fleksiblāki – viņi spēj strādāt diferencēti ar dažādiem bērniem vienā klasē.»

Novārtā pamestās specskolas

Z. Ozola uzskata, ka pārmaiņu vēsmām būtu jāskar arī iekļaujošo un speciālo izglītību. Tieši speciālajā izglītībā būtu jāiegulda papildu resursi. «Bērniem speciālajās skolās nereti ir jāmācās ļoti nepievilcīgā vidē. Nesen viesojos kādā Rīgas speciālajā skolā, man bija kauns par to, ka bērniem ar īpašām vajadzībām jāmācās tipiskā padomju laika vidē. Par mūsdienām liecināja vien jaunie logi.»

Arī skolotāju kvalifikācija bieži ir neatbilstoša. Strādājot ar bērniem invalīdiem, izšķiroši svarīga ir profesionalitāte. Tagad daudz tiek runāts, ka bērni ar speciālajām vajadzībām ir jāiekļauj parastajās skolās. «Es uzskatu, ka jāpastāv arī labam speciālo skolu tīklam; jāsaprot, ka visi bērni nav iekļaujami, no tā ieguvēji nebūs nedz viņi paši, nedz citi skolēni, nedz pedagogi. Nenoliedzami atbalstāma ir bērnu ar fizisku invaliditāti iekļaušana vispārizglītojošajās mācību iestādēs, taču atkal gribu uzsvērt – skolotājiem ir jāprot strādāt ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības,» teic Z. Ozola.

«Noslēgumā gribu piebilst – kaut arī nav noticis tīģera lēciens Latvijas izglītībā, visus atjaunotās neatkarības gadus esam attīstījuši demokrātijā balstītu izglītības sistēmu, tā ir liela vērtība, un šodien ir īpaši svarīgi to noturēt.».




Diskusija par rakstu (0)

Atslēgvārdi: Izglītība

Saistītie raksti

Komentē šo rakstu
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tavs komentārs:

 Rādīt aizvērtās ziņas
 Rādīt visu saturu
 Krāsaini attēli
 Rādīt reklāmu
Manu ziņu portfelis
Neesi pievienojis savas ziņas.
TOP3 ziņas
Vairāk

Ekonomika.lv ziņas
Jaunākie komentāri
Reklāma
Mediju apskats