Ja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) vīri zinātu, ka
Zolitūdes Maxima iebrukusi būvniecībā pieļautu kļūdu dēļ, viņi darbus
būtu organizējuši citādi un pirms otrā nogruvuma zem dzelzsbetona
paneļiem neatrastos vienlaikus tik daudz glābēju.
Taču dispečeru saņemtā sākotnējā informācija, ka veikalā noticis sprādziens, radīja maldīgu priekšstatu par vēl neiebrukušo konstrukciju noturību. Varbūt gāzes noplūde, varbūt teroristi – taču tādā gadījumā nostāk no bojājumu epicentra visam vajadzēja būt kārtībā. Bet nebija.
Jāatgādina, ka pirmais jumta nogruvums veikalā notika 21. novembra pēcpusdienā 500 kvadrātmetru platībā, bet aptuveni stundu pēc glābšanas darbu uzsākšanas notika otrs – krietni lielāks – 900 metru platībā. Trīs glābēji gāja bojā, bet vēl 12 guva dažādas, tostarp arī ļoti smagas, traumas, raksta
NRA.lv.
Uz 10 – Dievs izdarītu
Vai glābēju vidū varēja būt mazāk cietušo? Šis ir centrālais jautājums Zolitūdes glābšanas operācijas izvērtējumā, ko ārpus policijas ierosinātā kriminālprocesa veic pats VUGD. Oficiālie rezultāti paredzami aprīlī – komisija vēlas sagaidīt policijas izmeklēšanas eksperimenta rezultātus, proti, vēl nesabrukušās jumta daļas slogošanu. Pēc tam kopā tiks saukti struktūrvienību vadītāji, lai spriestu, ko un kā uzlabot dienesta darbā. Taču vairākus secinājumus dramatisko notikumu dalībnieki jau izdarījuši. VUGD Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieka vietnieks Mareks Silovs sev un kolēģiem par darbu liek astotnieku ar treknu plusu: «Uz desmitnieku tikai Dievs izdarītu!» M. Silovs bija viens no glābšanas operācijas vadītājiem. Tā ilga 93 stundas un 54 minūtes. 54 bija arī bojā gājušie. Darbos piedalījās 557 glābēji un 25 VUGD tehnikas vienības.
Akā visiem neiekāpt
Līdzšinējā analīze pilnībā apgāžot spekulācijas par neizmantoto iespēju piesaistīt lielākus spēkus. M. Silovs to skaidro ar līdzību par aku. To rokot – lejā strādā tikai viens cilvēks, un akas izrakšanas ātrums nepalielinās proporcionāli augšā gaidošo skaitam. Sabrukušajā ēkā vienlaikus varēja strādāt ap 80 cilvēku, pieci celtņi. Ja tehnikas un cilvēku būtu vairāk – viņi cits citam traucētu.
Likumsakarīgi arī attiecībā uz citu valstu solītās palīdzības noraidīšanu VUGD nav mainījis savu viedokli. Muitas un robežas procedūras aizņemtu vismaz diennakti, un situācijā, kad zem sabrukušajām konstrukcijām, iespējams, ir dzīvi cilvēki, kavēšanās būtu nepieļaujama. Varbūtība izdzīvot ir augsta līdz 72 stundām. Pēc tam atliek vien nāve vai brīnums. Tagad gan zināms, ka visi cilvēki bojā gājuši acumirklī – kabatu, kur tverties izdzīvojušajiem, tikpat kā nav bijis.
VUGD darbinieku vēlme palīdzēt bijusi milzīga un sākotnēji pat izraisīja zināmu nesaprašanos – kurš kurai struktūrvienībai pakļaujas un kurš kuram dod uzdevumus. Taču sastrēgums ātri vien ticis atrisināts un glābšanas norises gaitu pēc būtības neietekmēja.
Cits sastrēgums veidojies sardzes maiņas brīžos, kad neizdevās laikus nofiltrēt vērtīgu informāciju no maldinošas. Iedzīvotāji zvanīja uz 112, jo viņiem atkal un atkal rēgojās, ka arī blakus esošā daudzstāvu māja brūk. Bet aizejošais dežurants atnākošajam nenodeva informāciju, ka māja vienreiz jau pārbaudīta.
Attaisnots risks
Pēc pirmā iebrukuma visvairāk cilvēku tika izglābti tieši vietās, kur pārsegums vēl bija palicis – nobrukusī daļa pagāja apakšā zem nenobrukušās. Tāpēc M. Silovs komandiera pieņemto lēmumu sūtīt darbiniekus iekšā uzskata par attaisnotu risku:
«Mums nebija informācijas, ka konstrukcijas nav noturīgas! Arī kad veicām izlūkošanas darbus, nekas neliecināja, ka var notikt otrs nogruvums. Turklāt visur bijām izvietojuši cilvēkus, kuru vienīgais uzdevums bija vērot konstrukcijas, vai tajās neparādās plaisas. Sabrukums notika bez iepriekšējām pazīmēm. Tad sapratām, ka pie vainas nav sprādziens, bet konstrukciju noturība. Zem trešā nogruvuma neviena cilvēka vairs nebija. Ja sākotnēji mums jau būtu cita informācija, būtu strādājuši tikai vietās, kur redzamas debesis.»
Kaut gan šāda mēroga un specifikas glābšanas darbi veikti pirmo reizi, to gaitā rupji normatīvu pārkāpumi nav notikuši. Vien mazas atkāpes no darba aizsardzības instrukcijām, no kā glābšanas darbos ir faktiski neiespējami izvairīties: «Bez riska šo darbu darīt nevar.»
Zolitūdes glābšanas operācijā ugunsdzēsēji guvuši vairākas vērīgas atziņas.
Krīzes laikā pilnībā tika pārtrauktas civilās aizsardzības mācības, tagad tās atkal atjaunotas, un galvenais ieguvums no tām ir personiski neformāli kontakti ar citu dienestu pārstāvjiem. Kad ugunsdzēsējiem bija nepieciešams atbrīvot darba fronti, atlicis piezvanīt vienam valsts un vienam pašvaldības policistam. Traucējošās mašīnas zibenīgi bija prom, bet apkārt teritorijai nakts laikā uztapa žogs.
Nesavtības mācība
Glābējiem noderējis arī daudz kas no Rīgas pils ugunsgrēkā apgūtā. Komunikācija caur rācijām bijusi precīzāka. Ēters netika piesārņots ar nebūtisku informāciju. Fantastiski darbojies arī aizmugures nodrošinājums. Glābēji varēja padzert, paēst, atpūsties, nomazgāties.
M. Silovs rezumē, ka visi dienesti šais trauksmainajās stundās darbojušies lieliski. Īpašu paldies viņš saka policijai, kas sarūpējusi plānu ar cilvēku atrašanās vietām no pēdējiem veikala iekšējās videonovērošanas kadriem. Tas būtiski atviegloja meklēšanu. Bet vislielākā pateicība pienākas pašiem VUGD vīriem par nesavtīgo darbu.
Vakar pirmo dienu darbā pēc ilgstošas ārstēšanās atgriezās 8. daļas komandieris Uģis Vējš. Arī viņš cieta otrajā nogruvumā, taču nostrādāja pilnu maiņu līdz pat nākamajam rītam. Un darīja to ar pārplēstiem augšstilba muskuļiem.
Rādīt reklāmu
