Pagasta pārvaldes vadītājs Pēteris Magone atklāti pasaka – uz teritoriālo reformu pagastā skatījušies šķībi, tomēr deputāti apzinājušies, ka pretoties lielas jēgas nebūs. Kad reformas laikā pagastam solīti 200 000 latu, kā smejas P. Magone, burkānu naudas, deputāti teikuši jāvārdu. Par šiem līdzekļiem vairākkārt degušas mājas vietā tika uzbūvēta pagasta pārvaldes ēka no koka, pirms tam izpērkot vairs neatjaunojamo ēku no privatizēto dzīvokļu īpašniekiem, kuri vairāk nekā 100 gadus veco būvi saviem spēkiem neatjaunotu. Kopš teritoriālās reformas pagastā ir īstenoti daudzi projekti, jo novada kapacitāte ir pavisam cita nekā pagastam, arī kreditēšanas iespējas – nesalīdzināmi lielākas nekā atsevišķam pagastam, atzīst pagasta Umurgas pārvaldes vadītājs. «Katru gadu man ir divi projekti ar Eiropas vai valsts līdzfinansējumu. Šobrīd rekonstruējam katlumāju, mums pašiem tādas naudas nav,» viņš noteic.

No 2009. līdz 2012. gadam ar Eiropas Savienības Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai atbalstu un Latvijas valsts budžeta programmu Klimata pārmaiņu finanšu instruments Umurgā iekārtots un aprīkots kultūras nams, rekonstruēta kantora ēka un paaugstināta energoefektivitāte Umurgas pamatskolā un bērnudārzā. Eiropas un valsts līdzfinansējums tikai šiem darbiem vien bijis gandrīz 320 000 latu.

Viņš ar nožēlu teic, ka pelņā uz ārzemēm no pagasta aizbrauc darba spējīgākie iedzīvotāji. «Ar to neatšķiramies no valsts. Te dzīvo 600–700 cilvēku, mēs viendien ar sekretāri uzreiz atcerējāmies 30 aizbraukušos, bet visus nemaz nezinām,» stāsta P. Magone. Pašlaik uz vietu pašvaldības bērnudārzā esot rinda, tāpēc pagasts veidos vēl vienu grupiņu. Tomēr dzimstība ir samazinājusies, un pēc gadiem trim dārziņā grupiņas būs tukšas, viņš lēš. Ko tad tur liks iekšā? Pagaidām atbildes nav.

Toties bērnu nams Umurgā par klientu trūkumu nesūdzas. Šoreiz vietā piebilst – diemžēl nesūdzas. Šis bērnu nams-patversme paredzēts bērniem bāreņiem un tiem bērniem, kuru vecākiem pārtrauktas tiesības rūpēties par savām atvasēm. Umurgas un Katvaru pagasta bāriņtiesas vadītāja Ausma Spandega amatā strādāja kopš 1997. gada un ir daudz ko pieredzējusi. Šajās dienās viņa amatu atstāj – gribot atpūsties pelnītā pensijā. Viņai stāstāmā netrūkst, un ilggadējā darbiniece ir skeptiska: «Ļoti maz gadījumu, kad vecāki saņemas. Es viņiem neticu.» Kaut arī nelabvēlīgo ģimeņu neesot daudz, aizgādības tiesības vairākos gadījumos nākoties pārtraukt – gan mātei, kura kategoriski atteikusies savu bērnu ārstēt, gan vecākiem, kuriem pasaulē nākot viens bērns pēc otra. Divi jauni cilvēki, viņiem sadzimuši astoņi bērni. Visus bērniņus bāriņtiesa atņēmusi, bet ko vecāki? Dzemdēja devīto! Arī to nācās ievietot bērnu namā. Seši no šiem bērniņiem jau adoptēti uz ārzemēm. Vecāki dzīvo uz pabalstiem, cepuri kuldami.

«Uz pabalstiem daudzi dzīvo, un šo sistēmu uzskatu par nepareizu. Pabalstus saņem jauni un fiziski spēcīgi cilvēki, bet pensionāram nepienākas, ja kāds lats vairāk par pieļauto. Rīgā varbūt ir citādāk, bet laukos spēj iztikt tikai ar pabalstiem. Un tos pašus grašus nodzer,» skarbi vērtē A. Spandega. Viņa uz ātru roku rēķina, ka Katvaru un Umurgas pagastā 25 procenti no visiem iedzīvotājiem varētu saņemt pabalstus. Sociālie darbinieki izvērtējot gan, kuram labāk iedot pārtiku, nevis naudu. «Bet lielajiem zemniekiem nav darbaspēka,» piebilst A. Spandega.

Viņa arī noteic, ka bērnu namā ievietoto bērnu ir žēl, bet ko darīt, ja māte, piemēram, piedzērusies staigā apkārt ar bērnu, kuram ir garīga slimība? Bail par bērnu, tāpēc viņam ir drošāk atrasties aprūpes iestādē. Esot arī tādi vecāki, kuri bērnu namā ierodoties reizi divās nedēļās, izplūstot asarās, līdzko ieraugot savus bērnus, bet, izejot ārā, taisnā ceļā dodoties uz veikalu. Nopērkot divlitrīgās alus pudeles, un vecāku pienākums izpildīts. Esot arī tādi, kuri kopš 2010. gada nav savus bērnus ne meklējuši, ne apmeklējuši.