Skolēnu vecāki aprēķinājuši, ka vidēji viens skolēns izmaksā līdz pat 680–850 latiem gadā. Tiesībsargam adresētajās vēstulēs vecāki paskaidro, ka šajā summā ieskaitītas mācību grāmatas, darba burtnīcas, kancelejas piederumi, kā arī sporta stundām nepieciešamais apģērbs un apavi, pusdienu maksa, transports, ikdienas drēbes un svētku tērpi.
Vecāki uzskata, ka nepieciešams pieņemt skaidrojumu valstiskā līmenī, ko īsti nozīmē bezmaksas izglītība, – kas konkrēti jānodrošina skolai, pašvaldībai, valstij un ko drīkstētu prasīt nodrošināt vecākiem. Visticamāk, diskusijas par bezmaksas izglītību vēl tikai pieņemsies spēkā, jo Tiesībsarga birojā izveidotā konsultatīvā padome par izglītības pieejamību nāks klajā ar situācijas analīzi par Satver-smē noteikto bezmaksas izglītības apjomu. Tiesībsargs ir pieprasījis arī informāciju no skolām un pašvaldībām, lai noskaidrotu, kas nosaka naudas sadalījumu pa konkrētām pozīcijām, piemēram, kā var izveidoties situācija, ka skolās ir jāpērk pat grāmatas.
Uz tiesībsarga aicinājumu rakstīt par gadījumiem, kad skola likusi vecākiem iegādāties materiālus skolas mācību procesa nodrošināšanai, atsaukušies 136 skolēnu vecāki. Visbiežāk norādītās lietas, kas vecākiem ir jāiegādājas skolai par pašu līdzekļiem, ir mācību grāmatas un darba burtnīcas. Vecāki iesūtījuši Tiesībsarga birojam skolu iedotos grāmatu sarakstus, bet kāds tēvs apkopojis informāciju no skolu mājaslapām, kurās ievietoti saraksti par skolas gaitām nepieciešamo lietu iegādi. « .. vai tiesībsarga uzdotais jautājums ir nopietns? Izskatās, nav skolas, kur nebūtu jāpērk mācību līdzekļi. Un tas netiek slēpts, bet atklāti pieejama informācija visās skolu mājaslapās, tātad tā ir sistēma, par kuru visi zina un neviens nekaunas,» raksta kāda bērna tēvs.
Atsevišķos mācību priekšmetos jāiegādājas ne tikai trīs četras darba burtnīcas, grāmata, bet arī uzdevumu krājums, darba lapas un kontroldarbiem paredzētā darba burtnīca. Vecāki ir neizpratnē, kāpēc vienā skolā katrā klasē ir dažādas grāmatas, piemēram, katru gadu mainās prasības, tāpēc iegādātās grāmatas nevar izmantot jaunākie brāļi vai māsas.
«Runāju ar skolotāju, ka varētu tieši mācību grāmatas nodot bez atlīdzības skolas bibliotēkā, lai mazajiem pirmklasniekiem tās nevajadzētu pirkt, man galu galā mājās ir divi 1. klases komplekti, viens 2. klases komplekts, un nākas secināt, ka ne skolotāja, ne skolas vadība šādā grāmatu savākšanā nav ieinteresētas,» raksta vecāks, kuram radušās aizdomas, ka tādā veidā tiek lobētas izdevniecības. Vecāki nav apmierināti arī ar piespiedu labdarību, proti, jāmaksā pieci lati mācību grāmatu iegādei. «Esmu pretojusies šiem piecu latu maksājumiem, bet mans bērns tomēr mani pierunā samaksāt, jo citādi nav miera no skolotājiem,» tiesībsargam atklājusi kāda mamma.
Visdārgākie mācību priekšmeti, pēc vecāku ziņotā, ir angļu valoda, mājturība un vizuālā māksla jeb zīmēšana. Šiem mācību priekšmetiem nepieciešamo lietu saraksts var būt ļoti garš – pat uz divām lapām, sākot no dažādu veidu papīra, beidzot ar krāsām un virkni citu lietu. «Visās skolās ir jāpērk līdzekļi vizuālās mākslas nodarbībām. Tas ir normāli, kamēr prasības aprobežojas ar akvareļkrāsām, guašu, zīmēšanas papīru un līdzīgām lietām, kas ir plaši pieejamas,» raksta skolnieka mamma. Taču pēdējā gada laikā ir parādījušās tādas prasības kā, piemēram, mākslinieka ogle. Lielus tēriņus rada arī sportam vajadzīgais – treniņtērpi, sporta apavi, citviet arī slidas un slēpes.
Vairākās vēstulēs lasāms par vecāku bezcerības izjūtu jeb cīņu ar vējdzirnavām,
Neatkarīgajai norāda tiesībsarga palīdze Ruta Siliņa. Ja arī vecāki ir iebilduši un teikuši, ka grāmatas vai darba burtnīcas jānodrošina skolai, nekas nemainās. «Nevar apgalvot, ka vecāki pastāvētu uz to, ka viss mācību procesam nepieciešamais būtu jānodrošina tikai un vienīgai skolai vai no valsts un pašvaldības budžeta, bet uzskata, ka izmaksām būtu krietni vien jāsamazinās,» teic R. Siliņa.
Rādīt reklāmu
