Pietrūka omes. Pietrūka tomātu, kas ne tikai izskatās, bet arī garšo pēc tomātiem. Pietrūka pašas Latvijas. Tas gan nenozīmē, ka trīs repatrianti, ar kuriem Neatkarīgā runāja par atgriešanās iemesliem, nekad vairs nedosies plašajā pasaulē. Tomēr tagad viņi ir kļuvuši nobriedušāki un saprot pasaku par Sprīdīti. Anna Druka, Rūdolfs Bušmanis un Ilze Ankure.

Bērna atgriešanās

Laikam neparastākais ir Annas Drukas stāsts. Viņas vecāki devās strādāt un dzīvot uz ārzemēm drīz pēc Padomju Savienības sabrukuma – 1993. gadā. Vispirms Anglija, tad vairākus gadus Amerika, tad atkal Skotija. Tēvs nodarbojas ar augu ģenētikas pētījumiem, bet Latvijā darba šajā jomā nebija. Un, protams, mazā Anna visur brauca līdzi. Aizbraucot viņai bija astoņi gadi, bet, tagad atgriežoties, septiņi gadi ir viņas dēlam Leo. Puikas dzīslās latvietes asinis mijušās ar taizemieša asinīm, un tā ir vēl viena būtiska lieta, ar ko jārēķinās, – latvieši kļūst dažādi. Leo lieliski runā latviski, vēl labāk angliski. Kopā ar mammu tagad mācās krievu valodu. Protams, puika citu vidū izceļas – citādi vaibsti, citāda āda –, un Anna to apzinās. Bet par laimi, ar kādām rasisma izpausmēm līdz šim nav nācies saskarties, vismaz dēls nav sūdzējies. Pēc pirmā gada klasesbiedri Rīgas centra daiļamatniecības pamatskolā šķiet sakarīgi, un izskatās, jaunu draudzību dibināšana puikam problēmas nesagādās. Katrā ziņā, viņš nav uz mutes kritis un ir kustīgs kā ūdenszāle.

Pērn februārī, atbraucot uz Latviju, lielākās rūpes Annai bija tieši par puikas iekārtošanu skolā. Tad vēl visādi dokumenti bija jākārto: «Man bija priekšstats, ka tas būs briesmīgi sarežģīti, ka aiz iestāžu kases lodziņiem sēdēs riebīgas tantes. Uzdos jautājumus, uz kuriem es nemācēšu atbildēt.» Diemžēl šie paredzējumi daļēji piepildījās, un, ja valdība vēlas kaut kā palīdzēt repatriantiem atgriezties mājās, tad šī patiešām ir problēma numur viens, kas jāatrisina. Tantes varētu būt laipnākas, un visas birokrātiskās procedūras, kas kārtojamas atgriežoties, jāpadara pieejamas vienuviet. Annai tās, par laimi, jau aiz muguras, un šobrīd viņa var pievērsties savas profesionālās dzīves sakārtošanai. Anna Druka ir māksliniece. Daudziem Latvijas bērniem ir mīļa viņas darinātā krāsojamā grāmata Lāča nags, kas bagāta etnogrāfiskiem motīviem. Annas gleznas ir košas un daudzveidīgas – tajās sadzīvo Rietumu popkultūra ar mitoloģiju un deju mūzikas ritmiem. Otra Annas pārvaldītā nozare ir videomāksla. Vai ar mākslu Latvijā var pelnīt? Anna domā – jā. Ir taču internets, kas ļauj saglabāt saites ar klientiem Anglijā. Bet, protams, nāksies ieguldīt vēl daudz darba, laika un resursu, lai izkarotu sev vietu arī vietējo mākslas pazinēju aprindās. Anna gan piekrīt, neviens jau nebrauc atpakaļ uz Latviju tādēļ, lai pelnītu. Šāds nolūks ir visiem aizbraucot – dzīvot labāk, ērtāk. Kāpēc tad atgriežas? «Tā laikam ir māju sajūta. Te ir vecmāmiņa. Te ir vieta, kur man ir pilnas tiesības būt. Teikt, ko es domāju un kā es jūtos. Droši vien vēl ļoti daudzi cilvēki aizbrauks projām. Sākumā viņiem liksies, ka koki citur ir līdzīgi tiem, kas aug Latvijā. Bet tur nav omes lauku mājā un nav latviešu valodas. Un galu galā arī mājās var darīt to pašu, ko ārzemēs.» Pēc stresainā sākuma, ko papildus apgrūtināja klimata maiņas ietekme uz veselību, tagad Anna ir atguvusi vispārēju labsajūtu. Viņa jūtas esam mājās.

Kur ir Leo mājas? Puika tik rausta plecus – viņam visur labi. Tātad droši vien tur, kur mamma. Tomēr viņš ir redzējis lielo pasauli, un tas jau šobrīd veido viņa uzskatus: «Vajag lielu valsti, lai būtu daudz, kur iet.»

Kā Pēteris Pirmais

Nevienam no Neatkarīgās uzrunātajiem repatriantiem atgriešanās nebija spontāns lēmums. Tas tika ilgi lolots un rūpīgi apsvērts. Rūdolfs Bušmanis tam gatavojās gadu, meklēja darbu savā jomā – koncertindustrijā –, jo zināja taču, kurp atgriežas un kāpēc: «Latvijā pirms aizbraukšanas bija viss, izņemot darbu, Anglijā bija tikai darbs un nekā cita. Tur pat tomāts veikala plauktā izskatās pēc tomāta, bet garšo ne pēc kā.» Protams, tomāts šajā gadījumā jāsaprot kā metafora – vienkārši pēc trim saspringtā darbā pavadītiem gadiem, būvējot skaņas un gaismas dažādos teātros, festivālos un koncertos (tostarp arī Eminemam un Riannai), sāka gribēties mājās. Rūdolfs gan arī nebija plānojis aizbraukt no Latvijas pavisam. Te viņam nāk prātā salīdzinājums ar Krievijas caru Pēteri Pirmo, kurš brauca pa pasauli, smeldamies jaunas zinības, un tad veda tās mājās, lai darītu savu zemi labāku. Arī Rūdolfs izmācījies Kembridžā un, teoriju bagātinot ar praksi, guvis unikālu pieredzi, kādas Latvijā, visticamākais, nav nevienam. Taču problēma arī apstāklī, ka mūsu mazajā valstī šai pieredzei trūkst pielietojuma. Koncertindustrijas tirgus ir neliels un konkurences pārsātināts, algas mazas. «Arī publika mums savdabīga – visi grib lētu bufeti, nevis labus māksliniekus. Naudas nevienam it kā nav, bet visi atrodas nepārtraukti pālī,» Rūdolfs pasmejas, bet ja nopietni: «Ir doma atkal braukt pastrādāt. Es taču neatbraucu, lai ar zaļumballēm strādātu.» Tagad perspektīvs izskatās Krievijas tirgus – iespējams, tur viņš varētu atraisīt savu profesionālo varēšanu. Pirms tam Rietumos vēl vajadzētu iegūt maģistra diplomu. Un atkal ar piebildi – ja aizbraukt, tad ne jau pavisam. Bet vispār aizbraukt vajag – to Rūdolfs iesaka jauniem cilvēkiem, jo, «redzot tikai krūmus un zaļumballes, tas arī paliek viss apvārsnis. Nevar taču gribēt un tiekties uz to, ko neesi redzējis». Cita lieta, būtiski ir saprast, ar kādu mērķi aizbraukt. Viens ir mācīties un profesionāli attīstīties, bet pavisam kas cits – sēdēt uz kaut kāda zviedru fjorda un lasīt šampinjonus. Latvijai, pēc Rūdolfa domām, neesot daudz ko sērot par tiem, kas tikai sēņot grib, jo nekādu pienesumu valsts nākotnei viņi nevar sniegt. «Viņi vienmēr būs tikai rokas, nevis galvas. Nu un tad, pēc būtības, kāda starpība, kur viņi atrodas. Vai viņi par citiem labāki tikai tāpēc, ka ir latvieši?» Tomēr Rūdolfs atzīst, ka ir arī situācijas, kad šīs pašas sēnes var būt kas ļoti svarīgs un nozīmīgs. Viņam pazīstams pusmūža pāris pirms dažiem gadiem aizbrauca peļņā. Tur, par minimālo algu strādājot, viņi jau iekrājuši naudu mājas iegādei Carnikavā. Pašlaik to labiekārto. Pēc nedēļas viņi brauks atkal atpakaļ strādāt, un, kad pienāks pensija, viņi varēs Latvijā laimīgi novecot. Mūsu pašu valstī viņiem piedāvāja 200 latu algas.

Jāiemāca mīlēt mājas

Jau piecus gadus pēc Īrijas posma Latvijā dzīvo Ilze Ankure. Svešumā viņa sekoja savam mīļotajam vīrietim, un padzīvošana «tur uz gadiņu» izvērtās krietni ilgākā periodā. Pavisam nesen viņai piedzima meitiņa, dēlam būs jāiet skolā, un patiesībā bērni arī ir galvenais iemesls, kāpēc ģimene atkal atrodas Latvijā: «Ja mēs ar vīru būtu divi vien, droši vien būtu projām. Bērniem ir vajadzīga stabilitāte. Jāiemācās latviešu valoda. Jāiemācās mīlēt savas mājas. Ome arī sailgojusies.» Tomēr dzīve ārzemēs ir vieglāka, un vajadzīga ļoti liela mīlestība, lai atgrieztos. Īpaši grūts bijis sākums pēc atgriešanās, un ne reizi vien nācās domāt, vai pieņemta pareizā izvēle. Īrijā bijis labs darbs augošā uzņēmumā. Kompānijā, kas testēja DELL datorus, Ilze bija loģistikas menedžere. Latvijā visu nācās sākt no gala – veco dzīvi un mantas līdzi nepaņemsi. Vīrs piecus mēnešus meklēja darbu un beigās tikai ar draugu palīdzību tika pie tā. Pati Ilze sēdēja mājās ar bērniņu, labi, ka īru pabalsts sekoja līdzi. Bija nepieciešami teju divi gadi, lai nostabilizētos uz pārliecinošu palikšanu Latvijā. Tikmēr vīra radi – tie visi ir aizbraukuši: «Latvijas lielā problēma ir nekustamā īpašuma kredīti.» Tāpat kā neskaitāmi citi mūsu valsts iedzīvotāji, arī viņi noticēja banku un valdības labas dzīves apsolījumiem, nopirka dzīvokli, un tad Latvijas ekonomikas burbulis plīsa: «Bet bezizejas situācijā, kad tiesu izpildītāji dauzās pie durvīm, kaut kas ir jādara...» Viņi aizbraukuši un pat neplāno atgriezties. Tikai jāizmaksā kredīts, un tad saites ar Latviju būs pārrautas.

Pēdējā laikā daudz tiek runāts un stāstīts par tiem latviešiem, kas atgriežas. Valdība sacer repatriācijas tematam veltītus dokumentus. Tomēr Ilzei subjektīvi šķiet, ka cilvēki turpina braukt projām vairāk nekā atgriežas. Vismaz tā ir viņas paziņu lokā. Daļa pārceļas pavisam, daļa pēc laika atgriežas. Tomēr taisīt no tā drāmu nav nekādas jēgas. Ilze saka: «Esmu pozitīvs cilvēks un no sirds ticu, ka viss, kas notiek, notiek uz labu.» Viņa pati, pieredzējusi dzīvi svešumā, kļuvusi par sevi pārliecinātāka, drošāka. «Ja ir galva uz pleciem, cilvēks var visu.» Un no svara turpmākajā darba dzīvē noteikti būs arī labās angļu valodas zināšanas. Tie visi ir lieli ieguvumi, tāpēc Ilze secina: «Laikam jau jauniem cilvēkiem vajag to laimi izmēģināt, lai saprastu, ka mājās nav nemaz tik slikti.» Tāda ir pasaka par mazo lāpstotāju.