Zemnieku saimniecībā Apiņi puse no piecu hektāru lielā lauka jau ir apstādīta brokoļiem un ziedkāpostiem. Arī Dimantos, kur šiem Latgalei netradicionālajiem dārzeņiem ir atvēlēta tikpat liela platība – 5 hektāri, stādīšana rit pilnā sparā.

Māju vilinājums

2004. gadā, iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija bija lielu pārmaiņu priekšā. Šis gads pārmaiņas nesa arī Mārtiņa – tobrīd topošā pedagoga – dzīvē. Viņš, nespēdams nopelnīt tik daudz, lai pietiktu viņa hobijam – slēpošanai – un vecvectēva māju atjaunošanai, nolēma doties peļņā uz Skotiju. Sākumā domājis svešumā pastrādāt tikai vienu sezonu, bet, tā kā skoti ar latviešu puiša darba prasmi un spējām bija ļoti apmierināti, saimnieki piedāvājuši labus nosacījumus, lai tikai piesaistītu izdarīgo latvieti, un Mārtiņš piekritis. Vēlāk uzaicinājis pastrādāt Skotijā arī Arni – tobrīd jau diplomētu pedagogu.

Tā kā saimniecība Skotijā, kurā abi puiši strādāja, lielākoties nodarbojās ar brokoļu un ziedkāpostu audzēšanu, un Mārtiņš septiņu gadu laikā bija kļuvis par darbu vadītāju, kura pārziņā bija viss ražošanas process, sākot ar pavasara darbiem un beidzot ar ražas novākšanu, puišiem dzima ideja – pašiem uzsākt šo dārzeņu audzēšanu Latvijā. 2012. gadā šī ideja pārvērtās par realitāti, un puiši uz savas ādas izjuta, ko nozīmē uzņēmējdarbības uzsākšana Latvijā.

«Protams, turpināt strādāt Skotijā kā darba ņēmējiem būtu bijis vienkāršāk,» Neatkarīgajai piekrīt A. Kuckājs, jo tad galva nav bijusi jālauza ne par audzēšanas problēmām, ne noieta tirgu. «Tomēr ilgas pēc mājām laikam bija spēcīgākas. Kamēr strādāju Skotijā, par tām vien domāju,» Neatkarīgajai atzīst M. Bogušs.

Kooperējas saimniekošanai

Mārtiņš un Arnis atceras, ka pagājušajā gadā, kad sākuši saimniekot, lielāko daļu lauku darbu – stādīšanu, ravēšanu, novākšanu – veikuši ar rokām, jo ne vienā ne otrā saimniecībā nav bijis vajadzīgās tehnikas, vien traktors T 25.

«Tas bija īsts murgs,» teic Arnis. Tāpēc iegādāta stādāmā mašīna, kura divu stundu laikā spēj iestādīt 9000 stādu. Tā kā gan Apiņos, gan Dimantos šogad brokoļus un ziedkāpostus plānots audzēt daudz lielākā platībā nekā pērn, tā lieti noder. Šopavasar steidzīgi nācies pirkt arī laistāmo mašīnu, jo ar šļūteni tik lielu platību nevarēja pienācīgi aplaistīt. «Ja nebūtu nopirkuši laistāmo mašīnu, tad, visticamāk, visi stādi uz lauka būti aizgājuši bojā,» spriež Arnis.

Lai saimniekot būtu vieglāk un racionālāk, ar Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) konsultantu atbalstu abas saimniecības izveidoja savu kooperācijas modeli. «Mums katram atsevišķi nav pa spēkam iegādāties visu nepieciešamo tehniku, tāpēc kooperējamies. Arī ģimenes palīdz. Ja brokoļus stāda Mārtiņš, mēs visi dodamies palīgā. Kad stādīšana notiek manā saimniecībā, Mārtiņš ar savējiem ir klāt,» skaidro Arnis.

Ar Sēlijas brokoļiem mielojas Rīgā

Pagājušajā gadā Apiņos novākta teju tonna brokoļu, Dimantos – aptuveni 400 kilogramu ziedkāpostu. Ražu sākumā gribējuši pārdot Sēlijā un Latgalē, taču vairumtirgotāji skaidri un gaiši pateikuši – brokoļus te nepazīst, tāpēc tos neviens nepirks. Savukārt Rīgā – lielveikalā Sky – tos ņēmuši pretī atplestām rokām. Arnis un Mārtiņš cer, ka šogad viņu audzētie brokoļi un kāposti nonāks arī citu lielveikalu vitrīnās. Puiši lēš, ka 10. maijā stādītos brokoļus 10. jūlijā jau varētu griezt nost un vest uz veikaliem.

Nākotnē Bebrenes brokoļu audzētāji plāno iegādāties arī saldētavu, lai izaudzēto produkciju varētu piedāvāt pircējiem arī ziemas periodā.

Nodokļi kā spradži

Daugavpils LLKC biroja vadītājs Guntars Melnis valsts nodokļu politiku salīdzina ar spradžiem – kaitēkļiem, kuri bojā dīgstus un dēstus. «Latvijā jaunajiem uzņēmumiem neļauj atsperties. Tiklīdz kāds sāk saimniekot un gūt kaut nelielu peļņu, to apliek ar nodokļiem. Tas ir tāpat kā spradži, kas nograuž jaunos stādiņus,» Neatkarīgajai teic G. Melnis. Tāpēc reti kurš jaunietis, pabeidzis skolu Sēlijā vai Latgalē, vēlas uzsākt saimniekot patstāvīgi. Vienkāršāk ir doties peļņā uz ārzemēm.

Arī Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka Latgali, salīdzinot ar Zemgali, Kurzemi vai Vidzemi, pamet visvairāk iedzīvotāju, un vismazāk ir tādu, kas atgriežas dzimtajā novadā. Līdz ar to ilgtermiņa migrācijas negatīvais saldo Latgalē ir vislielākais.

Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Daugavpils nodaļas uzņēmējdarbības konsultante Janīna Kursīte Neatkarīgajai gan zināja stāstīt, ka Mārtiņš Bogušs un Arnis Kuckājs nav vienīgie, kuri atgriezušies Latgalē pēc vairākiem peļņas darbos ārzemēs pavadītiem gadiem. «Kā uzņēmējdarbības konsultante jūtu, ka atkal ir interese par saimniekošanu Latgalē,» optimistiski bilst J. Kursīte. Tomēr arī viņa uzskata, ka nepārdomātā nodokļu politika ir viens no nopietnākajiem šķēršļiem, kas kavē jaunās uzņēmējdarbības attīstību Latvijā. Polijā pārtikai tiek piemērota vien 9% PVN likme un mājražotāji, kuru pelņa ir neliela, vispār ir atbrīvoti no ienākuma nodokļa. Tas ļauj daudzām ģimenēm pašām sevi apgādāt, neprasot pabalstus no valsts.

***

UZZIŅAI

Latvijas pilsoņu ilgtermiņa imigrācija un emigrācija, cilvēku skaits

Gads Imigrācija Emigrācija

2000. 295 1579

2005. 617 991

2006. 493 1920

2007. 986 1881

2008. 939 3558

2009. 521 3918

2010. 677 7245

Avots: CSP