Bez ievērības nav palikusi vēsts par akciju sabiedrības Ventbunkers
valdes locekļa Edgara Ciniņa Rīgas apgabaltiesā aprakstīto tagadējās
Krievijas naftas cauruļavada operatora Transņeftj amatpersonu
piekukuļošanu. Zvērināts advokāts Jānis Zelmenis uzskata, ka Latvijas un
Krievijas ģenerālprokuratūru kompetencē būtu noskaidrot a/s Ventbunkers
amatpersonas teiktā faktiskos apstākļus.
Ko nozīmē «otkati»?
Tā dēvētajā Lemberga krimināllietā stāsts par «otkatu», latviski – «atvēlumu», «kukuļu» vai komisijas naudu, maksāšanu Krievijas valsts uzņēmuma amatpersonām par naftas un naftas produktu novirzīšanu uz Ventspili aizsākās, atbildot uz prokurora Jāņa Ilstera jautājumu, vai E. Ciniņš pazīst «fizisku personu Jāni Zelmeni».
NRA.lv no J. Zelmeņa centās izdibināt, ko īsti E. Ciniņš varētu būt domājis ar vārdu «otkati» – kukuļus, par ko cilvēki tiek tiesāti un reizēm pat sēž cietumā, vai Krievijas valsts uzņēmuma amatpersonām likumīgi pienākošās komisijas maksas par pareizo lēmumu pieņemšanu.
«Tas, ko viņš domājis ar vārdu «otkati», latviski varētu saukties «komisijas maksa» vai «kukulis». Kurš no šiem jēdzieniem ir īstais – tas būtu jānoskaidro izmeklēšanā. No viņa izteikumiem tomēr izriet, ka viņš vai kāds cits, kuru viņš pazīst, ir uzpircis Krievijas valsts uzņēmuma amatpersonas. Jebkura kriminālprocesa pamatā ir fakti. Ciniņš tiesā sniedzis ziņas par faktiem, ka ir doti kukuļi lielos apmēros valsts kapitālsabiedrību amatpersonām, un ir ļoti liels pamats aizdomām, ka to darījis Latvijas pilsonis. Tas nozīmē, ka vismaz tiesas spriedumā konkrētajā krimināllietā jābūt tiesas blakuslēmumam uzdot prokuratūrai uzsākt kriminālprocesu saistībā ar Ciniņa sniegtajām ziņām par kukuļošanu ar mērķi noskaidrot faktiskos apstākļus. Kriminālprocesā var noskaidroties, ka tās ir bijušas lietišķas komisijas maksas par kravu apjomiem, kuras maksātas juridiskām personām, ieskaitot tā saucamos ofšorus. Bet, ja noskaidrosies, ka šis cilvēks ir nesis kukuļus Tokarevam (Nikolajs Tokarevs – Transņeftj prezidents, Krievijas prezidenta Vladimira Putina kolēģis VDK izlūkdienestā Drēzdenes rezidentūrā), Vainštokam (Semjons Vainštoks – bijušais Transņeftj prezidents), Petrovam vai Sidorovam (domāti vispārinājumi), tad gan pēc Latvijas Krimināllikuma, gan pēc Krievijas Kriminālkodeksa tas ir kvalificējams kā noziedzīgs nodarījums – kukuļdošana. Par kukuļošanu jau netiek stāstīts privātā sarunā pie vīna glāzes, bet gan tiesā liecinot, līdzīgi kā Rietumos cilvēks zem zvēresta paziņojis, ka ir doti kukuļi Krievijas amatpersonām. Jautājums tagad ir par to, kura prokuratūra reaģēs pirmā – Latvijas vai Krievijas,» skaidroja J. Zelmenis.
Drupačas no Meroni galda
Advokāts pieļāva, ka liecinieks, stāstot par tik smalkām lietām kā sadarbību ar piegādātājiem, starpniekiem un peļņas sadali, pats īsti nav sapratis, par ko viņš liecina.
«Kad strādāju auditorfirmā Deloitte un kad to vadīju, raudzījos, lai nevienā finanšu shēmā nefigurētu skaidra nauda. Liecinieks acīmredzot liecinājis par Rudolfa Meroni radītajām naudas plūsmas shēmām. Stāsti par naudas maksājumiem amatpersonām atklāj šo shēmu primitivitāti. No liecinieka stāstītā par nozagto peļņu redzams, ka pats liecinieks īsti nesaprot, kas ir peļņa un kā peļņu ietekmē ekonomisko risku sadale, kas nosaka to, kādēļ viens gūst peļņu tik, bet cits mazāk vai vairāk. Tas, kurš biznesā uzņemas lielākus riskus, patur sev lielāku peļņas daļu. Ventspils tranzīta biznesu nosacīti var sadalīt divās daļās – naftas un naftas produktu pārkraušanā un mārketingā. Vairāk riskē mārketings, jo no tā ir atkarīgs, vai šie produkti tiks pārkrauti caur Ventspili vai caur citām ostām. Tas, kurš vairāk riskē, ir noteicējs. Nākamais jautājums: vai tad kaut kur ir teikts, ka tranzīta biznesā iegūtā peļņa obligāti jādeklarē Latvijā? Tā var tikt deklarēta arī Maltā. Arī kuģniecības biznesā naudas plūsmas tiek virzītas caur ofšoriem. Trans Oil System, kura pieminēta Ciniņa liecībās tiesā, ir Rudolfa Meroni bērns ar visām tā kroplajām izpausmēm, ieskaitot skaidrās naudas pārvadāšanu. Neko vairāk kā savākt peļņu un pēc tam ar mazā, naivā Ciniņa palīdzību vadāt skaidro naudu, tātad faktiski nodarboties ar noziedzīgu darbību, Meroni nav spējis izdomāt. Olafam Berķim, Igoram Skokam un arī Deloitte tas nebija pieņemami. Savukārt Deloitte un manis izstrādātajā shēmā no peļņas paredzētas dividendes, kuras amatpersonas, kā, piemēram, Aivars Lembergs, ir deklarējušas savās amatpersonas deklarācijās. Ja runājam par to, kādēļ Ciniņš tiesā tādas lietas stāsta, viens no skaidrojumiem varētu būt bailes. Pēc Gitas Grasmanes aresta viņš jutās pārbiedēts un laikam nevēlējās, lai kāds nāk kratīt viņa māju, kurā mīt viņa sieva privātbaņķiere un jaunpiedzimušais bērns. Viņš nevēlējās sēdēt cietumā vai doties emigrācijā. Viņš izvēlējās stāstīt to, ko vēlas izmeklētāji. Nevajag aizmirst, ka Ciniņš arī šobrīd barojas ar drupačām no Rudolfa Meroni klātā galda,» skaidroja J. Zelmenis.
Neveiksmīga apsūdzība
Advokāts aicināja nepārvērtēt E. Ciniņa tiesā teiktā svaru kaut vai tā iemesla dēļ, ka pret A. Lembergu celtās apsūdzības kukuļa izspiešanā līdzinoties farsam. «Kas tad ir galvenie liecinieki šajā krimināllietā? Tie ir prokuratūras draugi Jānis Blažēvičs, Ainārs Gulbis, Valentīns Kokalis, Jūlijs Krūmiņš, Vladimirs Krastiņš, tagad arī Ciniņš un meitmīlis, blēdis un advokāts Meroni. Krimināllietas pamatā ir apsūdzība par kukuļa izspiešanu. Līdz šim es šajā lietā pat īsti mājienus neesmu manījis, par kāda kukuļa izspiešanu tad ir runa. Izspiests kukulis ir tad, kad cietušais nāves bailēs apmaiņā pret nenogalināšanu atdevis varmākam sev piederošo īpašumu. No šīs krimināllietas izriet, ka draugs draugam izspiedis kukuli un tad abi pēc šī šausmīgā nozieguma draudzīgi turpinājuši kopā strādāt vēl desmit gadus. Nezinu, ko šajā krimināllietā kāds vēlas pierādīt. Tad jau jāpierāda arī tas, ka Zeme ir nevis apaļa, bet kvadrāta. Neizspieda Lembergs kukuļus, neizspieda! Aizmirstiet! Ja patiešām kāds vēlas notiesāt Lembergu, tad būtu vismaz izstrādājuši kādu mazu, bet pārliecinoši pierādāmu lietu. Tā vietā viņi jau pirmajās tiesas izmeklēšanas dienās ļāva runāt Kokalim, kurš no apsūdzībā minētā 1993. gada aizlidoja līdz pat 2007. gadam un tādējādi plaši atvēra vārtus visai Ventspils tematikai. Tiesas izmeklēšanā bija jākoncentrējas uz skaidrošanu, kādā veidā Lembergs draudējis ar dzīvības briesmām un piespiedis cietušos atdot viņam īpašumus. Pēc pieciem tiesas zālē aizvadītajiem gadiem sabiedrībai jau sen bija jāzina, cik briesmīgi un kādā veidā Lembergs draudējis saviem upuriem un kādā veidā viņi nāves briesmās šķīrušies no akcijām. Tā vietā tiesas zālē plaši tiek apspriestas galvenokārt Rudolfa Meroni un Jāņa Zelmeņa finanšu shēmas. Kāds šīm shēmām sakars ar kukuļa izspiešanu? Vai tad šīs shēmas izspieda kukuli?»
Daudznozīmīgās frāzes
E. Ciniņš tiesai apgalvoja, ka ar J. Zelmeni iepazinies «saistībā ar kompāniju Trans Oil System, kas bija tāds kantoris radīts, lai varētu savākt peļņu no naftas un naftas produktu pārkraušanas Ventspils ostā caur Ventspils uzņēmumiem». Liecinieks stāstīja, ka nauda nogūlusies banku kontos Šveicē un «lielākā daļa no šīs naudas tika izmantota, lai maksātu tā sauktos – es lietoju šeit krievu vārdu, jo īsti latviski neesmu radis – tā sauktos otkatus krievu biznesmeņiem, kas nodrošināja naftas un naftas produktu plūsmu caur Ventspils ostu». Vaicāts, kādā veidā šie «otkati» tiek maksāti, E. Ciniņš skaidroja: «Nu, sēž, piemēram, pilsonis tādā Krievijas uzņēmumā Transņeftjeprodukt, kurš tur izlemj un izdomā, sēž kaut kādā valdē vai padomē. Un viņš izlemj, uz kuru pusi ies noteikts daudzums produktu. Un tad viņš izdomā – labi, ka ies uz Ventspili, bet tikai tad, ja tie Ventspils kungi par to mums kaut ko samaksās.»
Rādīt reklāmu
