Pēc Centrālās statistikas pārvaldes aprēķiniem, mazumtirdzniecības apjoms martā piedzīvojis kāpumu par 0,5% pret šā gada februāri un par 10% pret pagājušā gada martu.
Izskatās, ka iepirkšanās apjoms naudā seko preču sadārdzinājumam. Statistiķi gan norāda, ka pieaugumu izrēķinājuši salīdzināmās cenās, t. i., atrēķinot inflāciju, bet tas neizklausās ticami. CSP aprēķini par inflāciju taču parāda statistiski vidējās preces un pakalpojuma cenas izmaiņas (ticēsim, ka vismaz to parāda), nevis preču un pakalpojumu pircēja izdevumu izmaiņas. Atkārtosim jau lietotu piemēru par divu preču vidējās cenas aprēķināšanu CSP izpildījumā. Ja kādā mēnesī maizes cena pieaug, sacīsim, no 50 līdz 60 santīmiem par iepakojumu, kas būtu +20%, bet grauzdētu ziloņa ausu cena pazeminās no 60 līdz 30 latiem par iepakojumu (–50%), tad CSP paziņo par deflāciju, jo –50 pēc absolūtās vērtības pārsniedz +20. CSP darbiniekiem piemērs nepatīk, viņi pilnīgi pamatoti apgalvo, ka tieši ziloņa ausu Latvijas iedzīvotāju patēriņa grozā nemaz nav. Tomēr vairāku gadu diskusijās ar CSP nav izdevies identificēt, kuras ir tās «un citas» preces un pakalpojumi kopā vairāk nekā četrsimt pozīcijās, kuru palētinājums vienmēr gandrīz līdzsvaro maizes un vēl dažu pirktāko preču acīm redzamo sadārdzinājumu, lai kopējā mēneša inflācija iekļautos 0,1 līdz 0,5 procentu robežās. Statistiķi savu inflācijas rādītāju ir izveidojuši par ļoti nejūtīgu pret atšķirībām dažādu preču noietā, turpretī tirgotāji pret to ir ļoti jūtīgi un to vien dara, kā pazemina neejošo un paaugstina ejošo preču cenas. Līdz brīdim, kad statistiķi izsaka gatavību pārskatīt statistiski vidējā iedzīvotāja patēriņa grozu un palielināt vairāk pirkto preču ietekmi uz preču vidējo cenu, šīs preces varbūt jau ir atdūrušās pret savas cenas griestiem un to patēriņš samazinās. Toties šo preču cenu pieaugums ir nodrošinājis tirgotājiem un arī ražotājiem ieņēmumu pieaugumu latos, kas nesakrīt ar cenu izmaiņām procentos. Te minēta tikai viena iespējamā nobīde starp izmaiņām latos un procentos. Šā un vēl citu efektu dēļ mazumtirdzniecības apjoma pieaugums martā par 0,5% pret februāri mierīgi sadzīvo ar vēl citu CSP sniegtu salīdzinājumu, ka mazumtirdzniecības uzņēmumu kopējais apgrozījums faktiskajās cenās šā gada martā pret februāri pieaudzis par 9,3%.
Labā ziņa ir tā, ka caurmēra preču cenas pret saviem cenu griestiem nav atdūrušās arī par spīti tam, ka daudziem cilvēkiem martā nācās apmaksāt fantastiskus rēķinus par februārī piegādāto siltumu, ka pašvaldības uzklupa iedzīvotājiem ar 2012. gada nekustamā īpašuma nodokļa rēķiniem un ka savu efektu deva vēl citi nodokļu paaugstinājumi, ar kādiem sākās šis gads. Naudas pieprasītāju un piedzinēju žēlošanās par parādniekiem vismaz publiski nav kļuvusi skaļāka. Tātad Latvijas iedzīvotāji spēj nosegt nodokļu, tarifu un veikala cenu pieaugumu, raksta
NRA.lv.
Dažas būtiskas iezīmes šo izdevumu segšanas mehānismā ir pamanījis Swedbank ekonomists Dainis Stikuts. Kā bankas pārstāvim viņam ir dati, ka privātpersonu depozītu apjomi šogad turpina lēnām mazināties. Par to varētu gan uztraukties, jo, kas notiks, kad depozīti būs izsmelti, bet par to var arī priecāties. D. Stikuts izvēlas otro variantu: «Kopumā izskatās, ka iedzīvotāji jūtas vēl droši un turpina tērēt.» Jo īpaši uz veikaliem steidzoties tie, kuri pilnīgi vai būtiskā apmērā samazinājuši savu kredītmaksājumu slogu. Tomēr tālāk izrādās, ka iedzīvotājus uz veikaliem dzen ne vien patēriņa kliņģeris, bet arī inflācijas pātaga: «Tiek gaidīts cenu kāpums, un, iespējams, tas arī veicina nepārtikas preču iegādi. Tādējādi vismaz tuvākajā laikā mazumtirdzniecībai vēl būtu jāaug.
Rādīt reklāmu
