I. Rimšēvičs tagad reti nolaižas Latvijā no Franfurtē pierakstītās Eiropas Centrālās bankas padomes locekļa augstumiem. Pagājušās nedēļās beigās viņš parādījās sabārt Latvijas valdību, kas iztērē visus papildu ieņēmumus, kādus vien ļauj savākt ekonomikas īstermiņa svārstības. «Tā nav saprātīga un ilgtspējīga prakse,» pasludināja I. Rimšēvičs. Latvijai esot vajadzīga budžeta konsolidācija un strukturālās reformas.

Pret strukturālo reformu nosaukuma lietošanu L. Straujuma nav iebildusi, bet viss atduras pret to, ka neviens taču nezina, kas tās strukturālās reformas ir. NRA.lv jau pagājušā gada 20. oktobra publikācijā Baņķieri liedzas dot naudu citēja I. Rimšēviča piedāvāto definīciju, ka «strukturālās reformas nozīmē tādus pārveidojumus sistēmā, lai tā uzlabotu savas darbības rezultātus», un turpat arī I. Rimšēvica apliecinājumu, ka neko citu par strukturālajām reformām viņš pateikt nespēj. Pagājušajā piektdienā viņš nevis konkretizēja savu prasību saturu, bet uzrādīja tos, kuriem jāsaprot un jāizpilda viņa prasības bez kāda paskaidrojuma, ko tad viņš īsti prasa. «Mūsu uzdevums ir atspoguļot skaitļos ļoti sarežģīto situāciju, bet kuram un cik daudz dot, kur atrast papildu līdzekļus, tas ir politiķu uzdevums,» teica I. Rimšēvičs.

Galvenais, kas mainījies kopš pērnā gada oktobra, ir tas, ka baņķieri, t.i., Eiropas Centrālā banka, vairs neliedzas dot naudu. Proti, ECB sistēmā apvienotās bankas sākušas uzpirkt eiro zonas valstu parādzīmes. Bankas atpirkto Latvijas parādzīmju nominālvērtība sasniegusi 458 miljonus eiro. Tas nav pārāk daudz attiecībā pret 9,6 miljardu eiro oficiāli atzīto valsts parādu, bet tomēr virs 347 miljoniem un tāpat virs 399 miljoniem eiro, cik liels, rēķinot pēc dažādām metodikām, bijis Latvijas valsts budžeta 2014. gada deficīts. ECB pēdējo mēnešu devīgums ir iezīmējis pusmiljarda eiro robežu, līdz kurai naudas prasītāji Latvijā liek aizņemties L. Straujumas valdībai šogad, nākamgad un, droši vien pieaugošā apjomā, aizvien uz priekšu. Nav nekādu paredzējumu, kas Eiropā varētu mainīties gada, divu gadu utt. laikā, lai vairs nebūtu spēkā tie paši apsvērumi, kuru dēļ ECB sāka praktiski neierobežotu eiro emisiju.

Precīzāk sakot, emisija ir izdekorēta ar tīri vārdiskiem ierobežojumiem. I. Rimšēviča bargās uzstāšanās jēga bija šo ierobežojumu izteikšana ar vietējo publiku biedējošo konsolidācijas vārdu. Frankfurtē saņemto uzdevumu I. Rimšēvičs izpildīja, kaut gan viņš izskatījās pēc tāda, kurš netic pats saviem vārdiem kaut vai par labumu no valstu parādzīmju uzpirkšanas ar banku starpniecību, kas ieinteresē bankas valstu parādu pieaugumā nevis tādēļ, lai pelnītu no procentiem, kuru reālā iekasēšana kļūst aizvien apšaubāmāka, bet lai pelnītu no starpniecības par Rīgā izlaisto parādzīmju nogādāšanu Frankfurtē. Rezultātā Latvijas valsts iestādes cer uz vismaz dažiem treknajiem gadiem no Frankfurtē izlaistās naudas.