Miljonārs Ainārs Gulbis jau 1993. gada aprīlī vēlējies premjera krēslā iecelt Ventspils mēru Aivaru Lembergu, minēts šobrīd Rīgas apgabaltiesā pārbaudāmajos krimināllietas materiālos tā dēvētajā Lemberga krimināllietā.

Līdz šim bija zināms tikai tas, ka A. Lembergu par Ministru prezidenta kandidātu oficiāli izvirzīja Zaļo un zemnieku savienība 2006. gada 20. jūlijā – tajā pašā dienā, kad viņam tika uzrādīta apsūdzība t. s. Aivara Parka lietā, kura pati jau ir izbeigta, bet dažas tās detaļas atceļojušas uz šobrīd Rīgas apgabaltiesā iztiesājamo lietu.

Bijušais Augstākās Padomes deputāts, akciju sabiedrības Ventspils nafta prezidents Jānis Blažēvičs iesniegumā Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurorei Ilgai Paeglei, kura šobrīd uztur valsts apsūdzību krimināllietā, 2007. gada februārī ziņojis par 1993. gada aprīļa nogalē notikušajām valdības veidošanas sarunām Cīrihē: «Braucienu organizēja Ainārs Gulbis – SWH prezidents, tajā laikā ietekmīgākais uzņēmējs ar lielu ietekmi gan Latvijas ekonomikā, gan politikā, un viens no iemesliem, kāpēc es kā viena no Latvijas nozīmīgajiem uzņēmumiem vadītājs tiku uzaicināts, bija Aināra Gulbja vēlme izzināt arī manu viedokli par Aivara Lemberga kandidatūru Ministru prezidenta amatam.»

J. Blažēvičs informējis prokurori, neraugoties uz to, ka kopš sarunām par valdību Cīrihē «ir pagājuši četrpadsmit gadi», jo «pēc nopratināšanas (domāta viņa nopratināšana Ģenerālprokuratūrā 2007. gada 8. februārī) esmu centies rūpīgi atcerēties uzturēšanās apstākļus Cīrihē».

J. Blažēvičs apmeties slavenajā Cīrihes viesnīcā Eden au Lac, 103. numurā divas dienas, par ko samaksājis 441,6 Šveices frankus, kas pēc 1993. gada valūtas kursa bijuši aptuveni 276 ASV dolāri. Šī viesnīca t. s. Lemberga krimināllietā ir slavena ar to, ka tās šveicars ventspilniekiem rekomendējis vērsties pēc juridiskajiem pakalpojumiem pie turpat aiz stūra praktizējošā, pašlaik Latvijā viena no bagātākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem – advokāta un arestētās mantas glabātāja Rudolfa Meroni. «Savu daļu par uzturēšanos viesnīcā es esmu atmaksājis Mārim Forstam pēc atgriešanās Latvijā. Norēķinu es veicu SWH telpās Jūrmalā, un tas tika veikts ASV dolāros,» prokurori informējis uzņēmējs.

I. Godmanis savas pirmās valdības vadītāja gaitas noslēdza 1993. gada 3. augustā. Tas nozīmē, ka jau aprīlī A. Gulbis aktīvi nodarbojies ar funkcijām, kuras atbilstoši Satversmei veic Saeima un Valsts prezidents – meklējis nākamo premjeru. Par I. Godmaņa pēcteci kļuva partijas Latvijas ceļš politiķis Valdis Birkavs. Bet varēja būt arī A. Lembergs.

Atbildot uz NRA.lv jautājumu, kāpēc atteicies no A. Gulbja piedāvājuma kļūt par premjeru, A. Lembergs teica: «Tajā laikā Ainārs Gulbis bija Latvijas varenākais cilvēks. Sitot pa savu bikšu kabatu labajā pusē, viņš vienmēr centās atgādināt, ka Latvijas politiķi esot viņa kabatā. Ar šo žestu viņš droši vien lika manīt, ka politiķus nopērk un tādējādi var atrisināt jebkurus jautājumus. Tik tiešām Ainārs Gulbis toreiz mani aģitēja kļūt par premjeru. Tika izskatīta arī mana iecelšana vicepremjera amatā pirmās Godmaņa valdības laikā. Taču manī neradās vēlme strādāt Aināra Gulbja vadībā. Tajā laikā Gulbim piederēja daudz naudas, daudz nekaunības, drosmes un izdomas, bet tas viss bija virzīts tikai uz viņa interešu un ambīciju apmierināšanu un viņa kabatu. Savukārt manī mājoja vēlme radikāli izmainīt Ventspili. Es sarunā ar Gulbi divas reizes atteicos no piedāvājumiem kļūt par premjeru. Arī Godmanim atteicu, kad viņš man piedāvāja vicepremjera amatu. Tas bija 1993. gada sākums. Tagad uzskatu, ka mans lēmums bija pareizs, jo drīz pēc tam Gulbja bezjēdzīgā mētāšanās ar naudu un visu pirkšana, veidojot parādus, pielika punktu SWH impērijai. 1997.–1998. gadā tā izbeidzās ar pilnīgu fiasko. Tagad Gulbis, izmantojot prokuratūru, cenšas man atriebties par to, ka esmu viņam par maz palīdzējis nopelnīt naudu. Laika posmā no 1992. līdz 1995. gadam arī ventspilnieki ar katru dienu aizvien mazāk vēlējās kalpot Gulbim, un, sākot no 1993. gada, pamazām veidojās konflikts. Tagad tas tiek restartēts Rīgas apgabaltiesā, kur Gulbis figurē kā cietušais. Diemžēl viņš sešu tiesvedības gadu laikā tā arī vēl nav nopratināts.»

A. Lembergs atgādināja, ka arī J. Blažēvičs savulaik bija ļoti ietekmīgs vīrs – Augstākās Padomes deputāts, Augstākās Padomes Valsts un pašvaldību lietu komisijas vadītājs, pēc tam Ventspils naftas prezidents. «Ņemot vērā resursus, kādi bija Ventspils naftas rīcībā, Blažēvičam vienmēr bija atvērtas Valsts prezidenta, premjera, ministru un partiju vadītāju durvis jebkurā diennakts laikā. Tieši tādēļ Gulbis tolaik konsultējās ar Blažēviču,» paskaidroja A. Lembergs.




Diskusija par rakstu (0)

Atslēgvārdi: Ainārs Gulbis, Aivars Lembergs

Saistītie raksti