Par Rīgas ūdensvada dzimšanas gadu uzskatāms 1620. gads, un viens no šīs
vēstures posmiem ir Baltezera sūkņu stacija, kas šogad svin savu 110.
jubileju.
Rīdzinieku vajadzībām ūdeni gadsimtiem ilgi ņēma tieši no Daugavas, līdz 19. gadsimtā izbūvēja sūkņu staciju tagadējās Maskavas ielas apkaimē, precīzāk – Krīdenera dambī. Tieši šajā laikā notika nozīmīgas izmaiņas pilsētas ūdensapgādē. Pirmkārt, cik ilgi rīdzinieki varēja dzert ūdeni, kas pasmelts no upes? Otrkārt, pilsētnieku kļuva arvien vairāk, mājas būvēja aizvien augstākas, bet ūdeni bez pārtraukumiem saņēma vien pirmo stāvu iedzīvotāji pilsētas centrā. Tāpēc vajadzēja kādu ūdens ietaisi ārpus Vecrīgas, kas spētu daudzstāvu īres namu iemītniekus apgādāt ar ūdeni. Tā sākas Baltezera sūkņu stacijas tapšanas stāsts, raksta
NRA.lv.
Neizsmeļami krājumi
Deviņpadsmitā gadsimta vidū tika apstiprināts Anglijas inženiera Brauna piedāvātais ūdensapgādes plāns Rīgai. Jauna sūkņu stacija Maskavas ielā, pie tagadējā Krīdenera dambja, darbu uzsāka 1863. gada maijā un bez pārbūves darbojās līdz 1876. gadam. Nākamā ūdensapgādes paplašināšana notika no 1874. līdz 1876. gadam, bet vēl vairāk nekā desmit gadus vēlāk uzsāka pētīt Rīgas apkārtni, lai noskaidrotu, vai tajā ir pietiekami gruntsūdeņu krājumi, ko varētu izmantot. Uz Rīgu tika uzaicināts hidroģeologs Tīms, kurš izpētīja un vārda tiešā nozīmē izurba Bukultu, Remberģu un Zaķumuižas teritoriju.
Izrādījās, ka Rīgas apkaimē tiešām ir piemērotas vietas gruntsūdens izmantošanai pilsētnieku apgādē ar dzeramo ūdeni. Turklāt tās atrodas tikai 15–20 kilometru attālumā no galvaspilsētas, ziemeļaustrumos no Rīgas – aiz Juglas upes, abpus Pēterburgas šosejai. Veicot kontrolurbumus, tika pasludināta vēl lielāka prieka vēsts – pētāmajā apkaimē ir neizsmeļami gruntsūdens krājumi. Tas bija un ir pirmais trumpis.
Un nu – arī nākamais trumpis. Savāktie ūdens analīžu paraugi tika nosūtīti uz pārbaudi vācu ķīmiķim un higiēnas zinību pamatlicējam profesoram Maksim Petenkoferam, kurš ūdeni atzina par sevišķi kvalitatīvu, īpaši slavējot Baltezera apkārtnes ūdens nemainību. Proti, gruntsūdeņu temperatūra un ķīmiskais sastāvs ir ideāli, tādā baktērijām nav iespēju savairoties. Arī mēs nogaršojām tikko no pazemes uzsūknēto ūdeni. Tas ir vēss, temperatūra būšot seši ar pusi grādu.
Trīs miljoni zelta rubļu
Ja jau smalka laboratorija Vācijā bija sniegusi tik labvēlīgu atzinumu, tad Rīgas rātei neatlika nekas cits kā ķerties pie būvniecības. No 1903. līdz 1904. gadam tika izbūvēts sūkņu stacijas komplekss pie Mazā Baltezera, kuram turpmākajos gados piebūvēja ūdensvadus uz pilsētas centru. Baltezera sūkņu staciju ekspluatācijā nodeva 1904. gada 26. oktobrī (pēc vecā stila).
Pirms tam gan apkārtnes muižu īpašniekiem atsavināja zemes, bet ne visi bija gatavi uzreiz piekāpties citu rīdzinieku interešu labā. Zaķu muižas īpašnieks maķenīt patielējās. Lai uzbūvētu sūkņu staciju Baltezerā, tika izlaistas obligācijas par trim miljoniem zelta rubļu un plānots, ka 37,5 gadu laikā obligāciju pircēji saņems ieguldītos līdzekļus atpakaļ. Diemžēl vēstures ratam bija citi plāni.
Ar pietāti pret vēsturi
Starp citu, pagriežot vēstures ratu pagātnes virzienā, jāatgādina, ka Rīgas ūdensapgādes vēstures centralizētās ūdensapgādes pirmsākumi gan datējami ar 17. gadsimta vidu, kad tika izbūvēta zirgu vilkmes sūknētava un koka cauruļvadu sistēma, pa kuru ūdeni pilsētnieki saņēma tieši no Daugavas, bet jau 1560. gadā Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers piešķīra Rīgai privilēģiju ūdens pievadīšanai no Juglas upes. Dažādu apstākļu dēļ tolaik ūdens pievada izbūvēšana nesākās. 1582. gadā Rīgas rāte atkal pievērsās šim jautājumam, un 1582. gada 25. novembrī Polijas karalis Stefans Batorijs atjaunoja Ketlera doto privilēģiju ūdens pievadīšanai no Juglas upes, kas ietek Juglas ezerā.
Jauns posms pilsētas ūdensapgādes attīstības vēsturē sākās laikā no 1617. līdz 1620. gadam, kad no Strasbūras pieaicinātais pilsētas būvmeistars Hanss Jakobs Kristlers ierīkoja pirmo ūdensskunsti pie Smilšu grāvja. Tāpēc par Rīgas ūdensvada dzimšanas gadu uzskatāms tieši 1620. gads.
Arī par šo, senāko, Rīgas ūdensvada vēstures posmu var uzzināt Rīgas Ūdensapgādes muzejā, pateicoties aizrautīgajam stāstniekam Paulam Timrotam. Viņa pārziņā ir vairāk nekā 100 muzeja eksponātu. Unikālākie no tiem ir vairāk nekā gadsimtu vecie tvaika ūdenssūkņi, kas ražoti Rīgā pagājušā gadu simteņa sākumā. Interesi izraisa arī dažādu tipu ūdensmērītāji, to pārbaudes iekārta un citas ierīces, ko ūdens patērētājs ikdienā neredz.
Muzeja pašreizējā ēka arī ir ievērības vērta, jo būvēta pirms 110 gadiem kā gruntsūdeņu sūknēšanas stacijas mašīnmāja. Par šo ēku un sūknēšanas stacijas izveidi jāpateicas vienam no izcilākajiem Rīgas mēriem – Džordžam Armitstedam (1847–1912). Viņa valdīšanas laikā pie Mazā Baltezera, Bukultu muižas teritorijā, sāka būvēt sūkņu stacijas kompleksu un cauruļvadus, lai Rīgai varētu piegādāt ūdeni.
Pārbauda kā aci pierē
Hidroģeoloģes Andras Proles krājumā ir vēl citi interesanti fakti. Baltezera apkaime ir unikāla, jo šeit smilšu slāņa biezums ir 30–60 metru un smilšu struktūra ļauj lepoties ar labākajiem filtrācijas koeficientiem Baltijā. Pati daba attīra ūdeni līdz lieliskai kvalitātei. Līdz Otrajam pasaules karam Baltezera ūdens ņemšanas vieta ar saviem kvalitātes rādītājiem augstu kotējās visā Eiropā, un mūs apsteidza tikai Austrija.
«Pazemes ūdens ir dzīvs, un tādu to rīdzinieki arī saņem. Mēs ikdienā pat neapzināmies, kāda bagātība mums dota. Ir valstis, kurās cilvēks var dabūt vienu ūdens krūzīti dienā, bet mums pazemē atrodas tādi krājumi,» saka hidroģeoloģe. Vien drošības nolūkos (jo ne visur pilsētā un dzīvojamās mājās ir nomainītas ūdensvada caurules) uz 1000 kubikmetriem ūdens tiek pievienots kilograms hlora, kas ir nenozīmīgs daudzums un ūdens garšu neietekmē. Ūdens kvalitāte tā ņemšanas vietās ir visiem normatīviem atbilstoša, un to ik rītu pārbauda laboratorijā.
Rādīt reklāmu
