Vēlēšanās par galvas tiesu apsteidzot gandrīz visus Vienotības līderus,
premjerministre Laimdota Straujuma pretēji gada sākumā paustajam tomēr
sadūšojusies un piekritusi uzņemties valdības vadīšanu arī šajā Saeimas
sasaukumā. Vairākums ekspertu lēš, ka viņa šo pienākumu uzņēmusies
pienākuma apziņas dēļ un partijas biedru pierunāta, nevis vēlmes pēc
varas dēļ.
Lai arī ir pazīmes, kas liecina – L. Straujumai iepatikušies tie mazie ikdienas sīkumi, kas pieejami tikai premjerministram. Piemēram, draudzīga papļāpāšana par ikdienišķo ar kādas lielvalsts kancleri vai tās vasaras rezidences apmeklējums, raksta
NRA.lv.
Kompromisa māksla
Maksimāli tuvu varas augstākajiem gaiteņiem līdz tam šaurā profesionāļu lokā zināmā L. Straujuma nonāca 2000. gadā, kad kļuva par valsts sekretāri Ata Slaktera vadītajā Zemkopības ministrijā. Viņš uzskata, ka pašreizējā situācijā, kad no koalīcijas vēlēšanās lielāko atbalstu ieguvusī Vienotība cieš iekšējo konfliktu dēļ, bet līdzšinējā līdere Solvita Āboltiņa no vēlētājiem saņēmusi kurvīti, L. Straujuma ir vienīgā kandidāte premjerministra amatam, kas izturētu gan prezidenta vērtējumu, gan Saeimas balsojumu. To viņa apliecinājusi gan aizvadītajos valdības vadīšanas mēnešos, gan iepriekšējos amatos. «Kad kopā strādājām ministrijā un bija jāsaskaņo pretrunīgi viedokļi, praktiski to saskaņošanu veica Laimdota, un tā patiešām ir viņas stiprā puse. Viņa spēj panākt, ka visi virzās uz vienu kopīgu mērķi,» saka A. Slakteris. Viņš bijis gan L. Straujumas padotais, gan priekšnieks un uzskata, ka tieši šī īpašība palīdz L. Straujumai.
Šajā amatā viņa nostrādāja septiņus gadus, līdz aizgāja strādāt uz vēlāk par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju pārdēvēto Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju.
Tur L. Straujuma piedzīvo gan pašas dibinātās Tautas partijas likvidāciju, gan 10. Saeimas atlaišanu un atgriešanos Zemkopības ministrijā – nu jau ministres amatā. Sarežģītajā politiskajā situācijā, kad noteikumus vēl centās diktēt Zatlera Reformu partija, L. Straujuma bija pieņemama kandidatūra ministres amatam visām ieinteresētajām pusēm. Savukārt Vienotība, uzņemoties atbildību par bezpartejisko L. Straujumu, deva viņai iespēju atsākt darbu Zemkopības ministrijā.
Ļaujas pierunāties
Stabilo darbošanos pazīstamajā Zemkopības ministrijā izjauca Zolitūdes traģēdija, pēc kuras joprojām neskaidros apstākļos par demisiju paziņoja Valdis Dombrovskis. Jaunajai koalīcijai, kas nu bija ar mieru pēc ārkārtas vēlēšanām savās rindās pieņemt arī iepriekš aiz borta atstāto Zaļo un zemnieku savienību, atrast jaunu premjerministru nenācās viegli. Tika izvērtēti vairāki kandidāti gan no pašas Vienotības rindām, piemēram, Artis Pabriks un Jānis Reirs, gan meklēti tālāk – Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš.
Tomēr Vienotības iekšējo ietekmju grupu nesaskaņu dēļ citi kandidāti tika atmesti un uzņemties atbildīgo amatu un iestāties Vienotībā pierunāja L. Straujumu, par kuras vienu no labākajām īpašībām tika minēta vēlme un spēja sameklēt kompromisu, kā arī teflona reputācija, kurai nelīp klāt negatīva informācija.
To apliecina arī vēlēšanu rezultāti. Kaut gan L. Straujumas valdība pieņēmusi tikai vienu grūti nepamanāmu, taču sabiedrības uzmanību ārkārtīgi piesaistījušu lēmumu par bankas Citadele pārdošanu, viņa vēlēšanās starp Vienotības deputātu kandidātiem ieguva otru labāko rezultātu aiz ārlietu ministra Edgara Rinkēviča.
Fakts, ka premjere vēlētāju acīs spējusi iemantot tādu popularitāti, tomēr neradot pamatu domāt, ka L. Straujuma piekritusi turpināt vadīt Ministru kabinetu tikai tādēļ, lai saglabātu ietekmīgo amatu. «Man ir tāda sajūta, ka viņa nemaz nevēlas turpināt valdības vadīšanu, bet mums jau nav izvēles,» teic valdības sēdes regulāri apmeklējoša amatpersona, kas vēlējās palikt anonīma. «Viņa, manuprāt, ir viens no tiem cilvēkiem, kas, ienākot lielajā politikā, spējis saglabāt cilvēcīgumu, un tas viņas darbu padara vēl grūtāku, jo premjeram ir 24 stundu darba diena,» saka amatpersona.
Glābjot partiju
Vērojot premjerministri kopš viņas valdības pirmajām dienām, amatpersona uzskata, ka var apgalvot – L. Straujuma joprojām vēlas rast kompromisu dažādu partiju veidotajā valdībā, turklāt to dara, neraugoties uz ministru politisko piederību.
Arī Zaļo un zemnieku savienības frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis ir pārliecināts, ka L. Straujuma neraujas uz premjera krēslu, bet uzņemas šo pienākumu, apstākļu spiesta.
«Tā ir pienākuma apziņa, šoreiz tas ir pamatu pamats. Domāju, ka Vienotība bijusi pie viņas, runājusi, uzstājusi. Viņa ir cilvēks ar godaprātu, ja ir grūta situācija, tad viņa piekrīt. Viņa nav mainījusies, kāda bijusi, tāda palikusi, un tas ir ļoti labi. Viņu ne vara, ne slava nevar samaitāt,» labiem vārdiem neskopojas politiķis.
Tam, ka L. Straujuma ļaunākajā gadījumā labprātāk atgrieztos Zemkopības ministrijā, nevis premjerministra krēslā, piekrīt arī politologs Ivars Ījabs. «Tas ir pienākuma apziņas virzīts lēmums, jo Vienotība ir acīmredzami novājināta, lai izvirzītu kādu drosmīgāku kandidatūru,» uzskata politologs.
Rādīt reklāmu
