Liecinieku pratināšanas ierobežošana torpedē vienlīdzības un sacensības
principu kriminālprocesā, procesa paātrināšanas vārdā nedrīkst zaudēt
galveno kriminālprocesa jēgu – patiesības noskaidrošanu, vainīgo
sodīšanu vai nevainīgo attaisnošanu, šādu viedokli par ieplānotajiem
grozījumiem Kriminālprocesa likuma (KPL) 502. pantā pauda Latvijas
Krimināllietu biedrības līdzpriekšsēdētājs advokāts Saulvedis Vārpiņš.
Otrdien Saeimas Juridiskā komisija tomēr neanalizēja steidzamības kārtā virzītos priekšlikumus grozījumiem KPL, to skaitā iecerētos grozījumus 502. pantā. Grozījumi paredz noteikt procesa dalībniekiem ierobežojumus liecinieku pratināšanā. Pēc šo grozījumu pieņemšanas apsūdzētie un viņu aizstāvji drīkstēs pratināt lieciniekus tikai tikpat ilgi, cik pirms tam to darījuši prokurori. Identiskus ierobežojumus paredzēts noteikt arī pārējiem procesa dalībniekiem.
Kā
NRA.lv izdevās noskaidrot Saeimā, neskatoties uz nelielo aizķeršanos nezināma iemesla dēļ, šos grozījumus tomēr paredzēts virzīt apstiprināšanai aizejošās Saeimas sastāvam – tātad nākamo triju nedēļu laikā.
Lai arī deputāti tikai tagad nolēmuši apspriest šāda principa ierakstīšanu likumā, Rīgas apgabaltiesa tā dēvētajā Lemberga prāvā šādus ierobežojumus ieviesa jau 2011. gadā.
Cik noprotams no steigas šā likuma grozījumu virzībā, minētais priekšlikums iepaticies gan prokuroriem, gan arī kādai daļai tiesnešu. Būtiski, ka šādu grozījumu pieņemšana, no vienas puses, leģitimizētu šo t.s. Lemberga prāvā jau sen ieviesto metodi. Ņemot vērā, ka tiesas sastāva priekšsēdētājs t.s. Lemberga prāvā ir tiesnesis Boriss Geimans, šo kriminālprocesuālo jaunradi var saukt viņa vārdā. No otras puses, grozījumu pieņemšana pierādītu, ka līdz šim šādas metodes lietošana tiesas procesos ir bijusi nelikumīga.
Absurda absurds
Runājot par grozījumu juridisko būtību, S. Vārpiņš uzsvēra: «Plānotās izmaiņas KPL 502. pantā klaji liecina par to, ka tās veltītas vienai konkrētai – tā dēvētajai Lemberga krimināllietai. Juridiskā problēma ir tāda, ka šie priekšlikumi sacīkstes principu ja ne iznīdē vispār, tad vismaz to būtiski ierobežo. Šie priekšlikumi sacīkstes principu pārvērš par tā saukto inkvizitoro principu, kurš tika ieviests inkvizīcijas laikos, kad vienai pusei bija tiesības, bet otrai – nē. Priekšlikumā ārēji tiesības abām pusēm it kā vienādi nodeklarētas, proti, aizstāvība liecinieku var pratināt tikpat ilgi, cik prokurori. Taču ir jāsaprot, ka izmeklēšana nenozīmē tikai prokurora jautājumus tiesas zālē. Izmeklēšana ir ļoti garš process. Vispirms personu vairākas stundas pratina izmeklētājs, turklāt viņš pieraksta ne jau visu, ko šī persona stāsta, bet tikai to, ko viņš uzskata par vajadzīgu. Tajā pašā laikā viņš no pratināmā iegūst ļoti plašu informāciju. Cilvēkus bieži vien pratina arī operatīvie darbinieki, un šīs liecības vispār netiek fiksētas. Turpretim aizstāvis, ierodoties tiesā, liecinieku varbūt pirms tam vispār nav redzējis un nezina daudzas lietas, kas tapušas zināmas izmeklētājam un vēlāk prokuroram. Kaut vai tādēļ vien nedrīkst noteikt, ka tagad tiesas zālē aizstāvji drīkstēs pratināt tikai tikpat daudz, cik to tiesas zālē darījuši prokurori. Šeit parādās disonanse, zūd vienlīdzība, zūd sacīkstes princips. Bez tam šeit ir pretējas intereses. Mēdz būt tā, ka prokuroram liecinieks nemaz nav vajadzīgs un, ja liecinieks ir neizdevīgs prokuroram, jo viņš liecinās pret apsūdzības versiju, prokurors viņam vispār neuzdos jautājumus. Taču šis pats liecinieks varbūt izrādīsies svarīgs aizstāvībai. Taču pēc šiem likuma grozījumiem aizstāvība šim svarīgajam lieciniekam vairs nedrīkstēs uzdot jautājumus. Tas ir absurda absurds!
Vēl mums jāņem vērā esošā izmeklēšanas vajā kvalitāte. Izmeklēšanā tiek pārbaudīta pārsvarā viena versija, kuru izmeklētāji uzskata par pareizo. Padomju laikā Kriminālprocesa kodekss prasīja, lai izmeklēšana notiktu vispusīgi un objektīvi. Vispusīgi, tas nozīmē, ka ir jāizmeklē pilnīgi viss, nevis tā, kā tagad – jāpaņem kaut kāds viens posms, kurš iepatīkas vai kurš izliekas visvieglākais. Šobrīd tikai advokāti ir tie, kuri spiež tiesu izmeklējamā lietā paraudzīties dziļāk, plašāk un saredzēt, kurš galu galā ir vainīgais un kurš ko ir izdarījis. Ja tiek ierobežota pratināšana, tad tiesāšanās kļūst ļoti vienpusīga, jo laiks, kurš izmeklēšanai atvēlēts izmeklētājiem un prokuroriem, ir nesamērīgi lielāks nekā tas, kas tiesā tiek dots aizstāvim.»
Ātrums svarīgāks par patiesību?
Runājot par tiesas nostādnēm t.s. Lemberga lietā, S. Vārpiņš sprieda: «Šajā lietā visticamāk tiesnesis šīs likuma normas [par jautājumu uzdošanu lieciniekam] neinterpretē. Mēdz būt tā, ka tiesnesis vai nu negrib šīs normas tulkot, vai nezina, kā tās jātulko. Vai arī viņš jūtas nedrošs par sevi – vai būs pareizi interpretējis un vai par to interpretāciju viņš pēc tam netiks sodīts. Šajā situācijā tiesneša pienākums interpretēt likumu ir pāradresēts valstij – lai valsts maina likumu, kaut gan valstij tas nav jādara. Ja tiesnesis netiek galā ar procesu, tad viņš acīmredzot ir jānomaina. Tad ir jālemj par šāda tiesneša atbilstību tam, ko viņš dara. Ir jāvērtē, kādēļ viņš nespēj šīs normas piemērot tā, kā tās ir jāpiemēro. Konkrētā gadījumā (domāti grozījumi 502. pantā) saprātīgu termiņu ievērošana tiek nolikta augstāk par patiesības noskaidrošanu. Kas tad ir svarīgāks: ievērot šo formālo termiņu un kādu par katru cenu notiesāt vai tomēr noskaidrot patiesību un realizēt kriminālprocesa mērķi – panākt taisnīgu krimināltiesisko attiecību noregulējumu? Jānotiesā ir tas, kurš ir vainīgs, bet tas, kurš nav vainīgs, ir jāattaisno.
Jāmāk motivēt
Priekšlikumi ierobežot liecinieku pratināšanu radušies, redzot, ka process nevirzās. Bet tienesis jau ir tas, kurš vada procesu. Ja viņš prot piemērot normas un izskaidro savus lēmums, tad parasti nav problēmu. Ja tiesnesis vienkārši saka: «Es tā lemju un punkts!», procesa dalībniekiem nepaskaidrojot, saskaņā ar ko un kādēļ pieņemts tāds un tāds lēmums, tad rodas problēmas. Lielisks piemērs ir Rīgas apgabaltiesas tiesnesis Juris Stukāns. Viņš jebkuru savu lēmumu nopamato. Piemēram, t.s. digitālās TV krimināllietā, kurā iesaistītas daudzas personas, tiesnesis pieņem lēmumus, tos pamato un neviens tur vairs nevar apvainoties. Viņš motivēti spēj pieņemt lēmumus, un viņam ir viedoklis par to, kam kā ir jānotiek, nevis saka: «Es te netieku galā, lūdzu, likumdevēji, te kaut ko likumā pamainiet.» Ja konkrētām krimināllietām tiks mainīts KPL, tad tas pilnībā tiks sakropļots. Vai tikai tādēļ, ka amatpersonas netiek galā ar saviem pienākumiem, mēs to bojāsim?
Jāņem vērā, ka cietušam ir pilnīgi citas intereses nekā prokuroram vai aizstāvim. Nevar starp viņiem vilkt vienādības zīmi – cik pratinās viena puse, tikpat varēs pratināt arī otra puse. Tiesnesim šobrīd ir viens lielisks mehānisms, kā šo lietu risināt – proti, noņemt jautājumu, ja tiesnesis uzskata, ka tas neattiecas uz lietu. Bet, ja tiesnesis nav spējīgs nošķirt, kurš jautājums attiecas uz lietu un kurš neattiecas, tad šādu tiesnesi no darba vajag atbrīvot, lai viņš neaizņem vietu, nejauc cilvēkiem prātus.»
Rādīt reklāmu
