Vairākos aspektos līdzīgas liecības t.s. Lemberga prāvā sniedza divi
pieredzējuši uzņēmēji un rūpnieki, kuriem ir dziļas saknes Ventspilī un
daudzu desmitu gadu pieredze Ventspils ostā – Jons Višņausks un
Vladimirs Frančuks.
V. Frančuks padomju gados un pārmaiņu laikā bija Ventspils Pieostas rūpnīcas direktors, bet J. Višņausks – šīs rūpnīcas galvenais inženieris. Pēc Ventamonjaks nodibināšanas J. Višņausks kļuva par šīs kompānijas tehnisko direktoru, bet V. Frančuks – par transporta direktoru, raksta
NRA.lv.
Ventspils Pieostas rūpnīca nodarbojās ar amonjaka un šķidro ķīmisko vielu pārkraušanu un pat šķidro minerālmēslu ražošanu. Uz tās bāzes deviņdesmito gadu sākumā tika nodibināta akciju sabiedrība Ventamonjaks.
Ventk epizode
Abi ostas veterāni bija arī Lihtenšteinā reģistrētās Ventk Company Limited mazākuma akcionāri. Kompānija Ventk ir viena no tām trim, par kurām apsūdzībā teikts – tās akcijas Ventspils mērs Aivars Lembergs 1994. gadā esot izspiedis no Aināra Gulbja, draudot, ka Ventspils lielākie ostas uzņēmumi izņems no Rīgas Apvienotās Baltijas bankas tur ieguldītos finanšu līdzekļus un ieguldīs tos citās bankās.
Turpretī A. Lembergs ir vairākkārt norādījis, ka it kā izspiestās akcijas 1994. gadā pārņēmuši tie, kuri finanšu grūtībās nonākušo A. Gulbja kompāniju vietā bija gatavi atdot tiem laikiem milzu parādu – 12 miljonus dolāru – Ventspils domei. Publiski ir izskanējis, ka arī kompānija Ventk bija starp tām kompānijām, kuras atdeva šo parādu Ventspils domei.
Dažādas kompānijas
J. Višņausks atminējās, ka Ventrans akcionāri Ainārs Gulbis un Māris Forsts deviņdesmito gadu sākumā dibinājuši uzņēmumu Ventminerāls.
Turpretī «Eiropā un pasaulē pazīstamā treidinga kompānija, kura ļoti labi pārzināja amonjaka tirgu – Solvalub –, dibināja Ventk. Tās mērķis bija sekmēt amonjaka tranzītu caur Ventspils ostu,» skaidroja J. Višņausks. Ventk akcijas piederējušas J. Višņauskam, V. Frančukam, Vladimiram Krastiņam, Jurijam Bespalovam, Kristam Skujam un Solvalub. Liecinieks noliedza, ka Ventk akcionāri tieši vai pastarpināti būtu bijuši A. Lembergs, A. Gulbis un M. Forsts. To pašu liecināja arī V. Frančuks – Pieostas rūpnīcai kopā ar A. Gulbi un M. Forstu piederēja Ventminerāls, bet Ventk akcionāri bijuši pavisam citi.
Līdz ar to kārtējo reizi šajā procesā jāuzdod jautājums – kā var izspiest to, kā nemaz nav?
Tādējādi V. Frančuka un J. Višņauska liecības nekādi neiet kopā ar apsūdzības konstrukciju, un zīmīgi, ka viņu pratināšanas protokoli pat nav iztiesājamās krimināllietas materiālos, kaut gan abi prokuratūrā pratināti trīs reizes. Pēdējo reizi – kādu gadu atpakaļ.
Bīstams bizness
V. Frančuks atminējās, ka A. Gulbi un M. Forstu interesējusi minerālmēslu KAS - 32 ražošana, ar ko nodarbojās Ventminerāls. Savukārt Višņausks stāstīja, ka Ventk ir izsniegusi kredītus Ventminerālam.
V. Frančuks Ventk dibināšanas nepieciešamību skaidroja ar Pieostas rūpnīcas īpašnieku maiņu – ja padomju laikos gan produkta (pārsvarā amonjaka) sagādi, gan finansējumu kārtoja PSRS Minerālmēslu ministrija, tad pēc rūpnīcas nonākšanas Latvijas valsts īpašumā ar to bija jānodarbojas kādam citam. Tāpēc tika radīta Ventk, kas nodarbojās ar finansējuma sagādāšanu un produkta pirkšanu no rūpnīcām visā bijušās PSRS teritorijā.
V. Frančukam Ventk piederējušas piecas akcijas, bet J. Višņauskam piederējušas divas vai trīs akcijas. Uzaicinājumu piedalīties biznesā abi ostinieki saņēmuši no Jurija Bespalova, kura seifā glabājušās arī viņiem piederošās uzrādītāja akcijas.
J. Višņauska galvenais uzdevums deviņdesmito gadu sākumā bijis risināt jautājumus par Ventspils pieostas rūpnīcas amonjaka pārkraušanas kompleksa tehniskās ekspluatācijas drošību. J. Višņausks vairākkārt uzsvēra, ka amonjaka pārkraušana ir bīstams bizness un pēc PSRS sabrukuma amonjaka pārkraušanas drošība atradusies daudzkārt zem Eiropas standartiem atbilstošā drošības līmeņa. «Bija jāsamazina drošības riski, un šiem mērķiem tika iztērēti 18 miljoni ASV dolāru. Izvirzītie mērķi tika sasniegti. Eiropas speciālisti atzina, ka mūsu termināls pilnībā atbilst Eiropas un pasaules drošības prasībām,» atminējās J. Višņausks.
Arī Frančuks uzsvēra lielos riskus, kas radās no amonjaka glabāšanas faktiski pilsētas teritorijā. Īpaši viņš uzsvēra V. Krastiņa vadītā Vars bīstamību. Šis uzņēmums pārkrāva nitrilakrilskābi. «Ja uzsprāgtu kaut vai viena nitrilakrilskābes cisterna, tad laikam 100 km rādiusā nebūtu nekā dzīva,» skaidroja V. Frančuks.
Dažādi strīdi
Abi liecinieki «vispārīgi» atcerējās, ka Software House bija parādā Ventspils domei un saistībā ar šo parādu Software House bija ieķīlājusi savas akcijas Ventk.
Abi atcerējās arī konfliktus starp a/s Ventamonjaks un V. Krastiņa pārstāvēto SIA Vars. Strīdu pamatā bijusi «tirgošanās, jo katrs uzņēmējs vēlējās sev labvēlīgāku situāciju tirgū». J. Višņausks atminējās, ka V. Krastiņš paudis «nepamatotu neapmierinātību» par kolēģiem uzņēmējiem.
Rādīt reklāmu
