Maija beigās Saeima ar Vienotības, bijušo reformistu un daļas nacionāļu
balsīm pieņēma virkni grozījumu Kriminālprocesa likumā, tostarp grozot
arī likuma 14. panta 3. daļu, kas turpmāk paredz kā prioritārus noteikt
procesus par valsts amatpersonu izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem.
Šīs likuma normas autors ir deputāts Andrejs Judins (Vienotība). Latvijas juristi pašlaik vērtē, kā jaunie Kriminālprocesa likuma grozījumi ietekmēs viņu darbu un tiesiskuma vidi. Lielāko neizpratni izraisa tieši 14. panta 3. daļas pārgrozījumi, kas publikai tika pasniegti kā «amatpersonu noziegumu iztiesāšanas paātrināšana». Daļa
NRA.lv aptaujāto juristu atzina, ka viņiem grūti runāt bez emocijām. «Rodas iespaids, ka Judins ir sajucis prātā un pielipinājis šo slimību arī Saeimas vairākumam,» sacīja kāds no juristiem.
Atzītā tiesību zinātņu autoritāte, Latvijas Universitātes profesore Kristīne Strada-Rozenberga rakstā Privilēģijas amatpersonām kriminālprocesā – bezatbildība vai nožēlojama nezināšana? (Delfi, 30. maijs) tāpat pauž izbrīnu un jautājumu: «Kas bijis pamatā šādai deputātu rīcībai – statusa ļaunprātīga izmantošana, lēts uz tautas apmuļķošanu vērsts populisms, neattaisnojama bezatbildība vai nožēlojama nezināšana? Lai arī kurš variants izrādītos patiess, tas izsauc neizpratni, nožēlu un milzīgu baiļpilnu nojausmu par to, kam gan esam uzticējuši mūsu tiesību sistēmas sakārtošanu.»
Lūk, būtiskākie citāti no viņas raksta: «Ko patiesībā nozīmē pieņemtie grozījumi? Tie ietverti kriminālprocesa pamatprincipus regulējošā pantā Tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Un kāda īsti ir šā panta būtība – atbalstot Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijā strikti pausto, tajā ir noteikts, ka personai ir tiesības uz to, lai viņas process netiek nepamatoti novilcināts un procesa rezultāts tiek sasniegts saprātīgā termiņā.
Šajā pantā noteiktas un reglamentētas tieši aizdomās turētās, apsūdzētās personas tiesības uz to, ka process pret viņu netiks novilcināts, ka tajā nebūs neattaisnotu bezdarbības posmu, ka pieņēmums, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, saprātīgā laikā gūs vai nu apstiprinājumu, vai noliegumu. Ja šo tiesību ietvarā tiek noteiktas prioritārās apsūdzēto grupas, tad viņu lietu izskatīšana ir nodrošināma ātrāk nekā citiem.
Saprotot šo kontekstu, vēlreiz var izvirzīt jautājumu – kāds rezultāts ir Saeimas deputātu balsojumam? Atbilde – tagad valsts amatpersonām būs nodrošinātas ātrākas iespējas uz procesa pabeigšanu, viņu lietas būs jāizskata ātrāk nekā pārējo «parasto» cilvēku. Ja tiesā vienā dienā tiks saņemtas divas lietas ar apcietinātām personām – viena, kurā apsūdzētais ir valsts amatpersona, un otra, kurā nav –, ātrāk būs jāuzsāk izskatīt tā lieta, kur apcietināta valsts amatpersona.
Līdz ar to viņa apcietinājumā līdz galīgam nolēmumam atradīsies mazāk nekā otrs apsūdzētais. Ar šādiem piemēriem varētu turpināt un turpināt. Valsts amatpersonas kārtējo reizi kļuvušas likuma priekšā «līdzvērtīgākas» nekā citas. Interesanti būtu dzirdēt atbildi, kā likumprojekta izstrādātāji un par to balsotāji var izskaidrot, kāpēc noziedzīgā nodarījumā apsūdzētajam, piemēram, Saeimas deputātam, būtu jāgarantē lielāks tiesību apjoms nekā cilvēkam, kuram šāda statusa nav?
Aizbildināšanās ar sabiedrības interesi ātrāk uzzināt gala nolēmumu lietā neiztur nekādu kritiku, jo KPL 14. pants, kurā veikti grozījumi, nav nedz paredzēts, nedz arī var nodrošināt šāda mērķa sasniegšanu – tas, izlasot šo pantu, jāsaprot ikvienam kaut cik saprātīgi domājošam cilvēkam, ne tikai juristam.
Tā vietā, lai patiesi domātu, kā nodrošināt procesu termiņu saīsināšanu un procesu nenovilcināšanu, lai padomātu par to, ko darīt, lai lietas tiktu izmeklētas kvalitatīvi, lai pastāvētu sistēma, kurā tiesu vara tiek cieņpilni respektēta, deputāti, kuru vidū diemžēl ne mazums juristu, kas pasludinājuši sevi par taisnīguma sargiem, sniedz absurdu kvazirisinājumu, kas formāli izvirzīto mērķi nesasniedz, taču pamazām grauj tiesību pamatprincipus.
Prioritāro grupu noteikšana tiesību uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā ietvarā faktiski nozīmē īpaši aizsargājamo subjektu grupas radīšanu. Un te nu mēs esam – deputāti ir «uzradījuši» īpaši aizsargājamos – valsts amatpersonas...
Kāds no grozījumus atbalstījušiem deputātiem noteikti teiks, ka nebija līdz galam iedziļinājies, ka nesaprata... Šoreiz to norādīt būs krietni grūtāk, jo gan Tieslietu ministrija, gan Ģenerālprokuratūra attiecīgos grozījumus neatbalstīja.»
Kristīne Strada-Rozenberga pauž nožēlu, ka speciālistu viedokļos deputāti bieži vien nemēdz ieklausīties.
Rādīt reklāmu
