Arī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, Neatkarīgās jautāts par to, vai pār Latvijas un Kirgizstānas attiecībām savilkušies tumši mākoņi, norādīja, ka attiecības ar šo Centrālāzijas valsti, lai arī nav piesātinātas, tomēr ir ar potenciālu. Runāt par «niknumu» abu valstu attiecībās neesot pamata, izņemot vien to, ka Latvija bažījas par politisko izmeklēšanu atbilstību Eiropas Savienības un Eiropas Cilvēktiesību tiesas standartiem, kas veiktas pret tās pilsoņiem.

Domstarpību cēlonis – peripetijas ap gāzto Bakijeva režīmu

Lai saprastu, kas tad ir Kirgizstānas mediju un politiskās vides reakcijas pamatā, jāatgādina vēsture. 2010. gada aprīlī ar asiņainiem notikumiem Kirgizstānā tika gāzts prezidenta Kurmanbeka Bakijeva režīms. Viņš pats bija spiests doties trimdā – patvērumu viņam sniedza Latvijas kaimiņvalsts Baltkrievijas autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko. Viņa dēls Maksims Bakijevs tika vainots (un no tagadējās Kirgizstānas valdības puses joprojām tiek vainots) simtiem miljonu valsts naudas nozagšanā un aizplūdināšanā uz kontiem ārzemju bankās. Viena no bankām, caur kurām it kā tika veiktas šīs darbības, bija Latvijas ietekmīgajam uzņēmējam Valērijam Belokoņam piederošā Manas banka, kuru Kirgizstānas valdība nacionalizēja. Kirgizstānas valdība 2010. gadā uzsāka arī tiesvedību pret Valēriju Belokoņu, kura vēl šajā valstī nav beigusies joprojām, lai gan starptautiski tā netiek atzīta. Savukārt Belokoņa tiesvedība pret Kirgizstānas valsti par 100 miljonu dolāru atgūšanu starptautiskajā arbitrāžas tiesā joprojām turpinās, un tiesas sēde būs šā gada otrajā pusē.

Kaislības ap Bakijeva režīma gāšanas sekām neapšaubāmi šobrīd uzkurinājusi Kirgizstānas valdībai nule izskanējusī nepatīkamā ziņa, ka ASV valdība neatzīst pret Maksimu Bakijevu vērstās apsūdzības un viņu netiesās. ASV vēstniece Kirgizstānā arī norādījusi, ka šīs valsts vadība pēdējo divu gadu laikā nav spējusi sniegt ASV pierādījumus par gāztā prezidenta dēla veikto Kirgizstānas līdzekļu laupīšanu.

Otrs iemesls – un šeit skats atkal vēršas uz Latviju – 14. un 15. maijā Briselē notika Atlantijas padomes konference Kirgizstāna pēc 2010. gada: progress, problēmas un iespējas, kuru, kā apgalvo Kirgizstānas vadība un mediji, esot sponsorējis Valērijs Belokoņs. Vienīgā ES dalībvalsts, kas tajā piedalījusies, esot Latvija, un, kā apgalvo Kirgizstānas prese, tās mērķis ir bijis pretrunīgs – nevis palīdzēt šo Centrālāzijas valsti pārorientēt uz Rietumiem, bet gan attaisnot Bakijeva režīmu un aizstāvēt Valēriju Belokoņu. Vēl vairāk – pēc konferences tapusi bijušā Kirgizstānas vēstnieka ASV Baktibeka Abdrisajeva atklātā vēstule arī bijušajam Latvijas vēstniekam ASV, bijušajam ārlietu un satiksmes ministram Aivim Ronim, kas bijis viens no konferences dalībniekiem. Vēstulē B. Abdrisajevs pauž viedokli, ka Latvijas pienākums ir – līdztekus atbalstam Kirgizstānas virzībai pa demokrātijas ceļu arī nodrošināt «taisnīgu tiesu pret Bakijeva režīma noziedzniekiem, daļai no kuriem patvērumu sniegusi Latvija». Šādi Latvija kļūšot par «Rietumu vērtību bāku», un tas esot tas, ko kirgīzu tauta gaida no Latvijas valsts.

Kas apdraud investīcijas

Kirgīzu tautas pārstāvja publiski uzrunātais bijušais ministrs Aivis Ronis Neatkarīgajai norāda, ka uz šo vēstuli neatbildēs, jo tā viņam atgādina padomju pilsoņu kolektīvās vēstules, kas nosodīja Ulmaņa režīmu tāpēc, ka viņiem tika apsolīta labāka vieta dzīvokļu kooperatīva rindā. Kirgizstānas vadības zobs uz pašu Roni esot saistīts ar to pašu 2010. gadu, kad aprīlī no amata tika gāzts Bakijevs, bet maijā Ronis kļuva par Latvijas ārlietu ministru. Šajā statusā viņš pauda nostāju, ka Bakijeva gāšana ir valsts apvērsums, jo Bakijevs laikā, kad norisinājās asiņainie notikumi Biškekā, atradās lidmašīnā uz ASV, kur bija plānojis runāt par vēl vienas ASV militārās bāzes (viena ir Manas lidostā Biškekā) un pretterorisma apmācību centra izveidi. Ronis arī bija ieskatos, ka Eiropas Savienībai būtu jāveic aprīļa notikumu Biškekā un tiem sekojošo 2010. gada etnisko vardarbību Ošā (otra lielākā Kirgizstānas pilsēta) pret uzbekiem izmeklēšana. ES toreiz izvēlējās izmeklēt tikai Ošas konfliktu.

Vispārīgi vērtējot Kirgizstānas situāciju, Ronis norāda, ka tā ir svarīga valsts Centrālāzijas reģionā, bet bez stabilas vadības sadarbība ar to ir apgrūtināta. Šobrīd Kirgizstānas centrālā vara esot novājināta, jo klanu līderi pārāk koncentrē varu savās rokās. Tas nāk par sliktu investīciju piesaistei un atbaida Rietumu investorus. Šobrīd esot pat labi, ka šajā valstī ir gatava investēt Krievija, kas norakstījusi parādus Kirgizstānai un parakstījusi 2012. gada nogalē virkni ekonomisku līgumu par vairāku stratēģisku objektu būvniecību, arī militāras bāzes utt., saprotot, ka stabilitāte šajā valstī nāks par labu Krievijas robežu drošībai.

Sadarbība ar Centrālāziju svarīga, bet ...

Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs atgādina, ka Latvijas un Kirgizstānas attiecības tiešām apēno 2010. gada notikumi, jo Latvija nevar pieļaut un atzīt, ka pret tās pilsoņiem tiek veiktas izmeklēšanas un kriminālvajāšanas darbības, kas neatbilst Eiropas Savienības standartiem. «Mūsu pozīcija ir stingra – nevar pieļaut mūsu pilsoņu tādu vajāšanu, kas neatbilst starptautiskām tiesiskuma normām,» Neatkarīgajai saka Rinkēvičs. Viņš atzīst, ka Belokoņa biznesa ētiku viņš vērtēt negribētu, taču neapšaubāms esot fakts, ka Kirgizstānas vara nacionalizējusi Belokoņam piederošo banku, pārkāpjot investīciju aizsardzības līgumu, kas starp abām valstīm parakstīts Aigara Kalvīša valdības laikā.

Vienlaikus Latvija ir gatava turpināt politisko dialogu ar Kirgizstānu, jo tas ietilpst valsts noteikto ārpolitisko prioritāšu – sadarbības ar Centrālāzijas reģionu – lokā. 2015. gadā, kad Latvija kļūs par ES prezidējošo valsti, šeit būs iestājusies Postafganistānas situācija – proti, sabiedroto karaspēks būs atstājis Afganistānu. Tas ietekmēs drošību reģionā un, protams, arī Kirgizstānā, caur kurā esošo ASV bāzi notiek militāro kravu piegāde sabiedroto armijai. Tiekoties ar Kirgizstānas ārlietu ministru šā gada aprīlī, Rinkēvičs esot apliecinājis gatavību politisko dialogu turpināt.