Kalendārā paliek arvien mazāk datumu, kas sabiedrību sašķeļ savējos un
svešos. Pēc daudzus gadus ilgušiem strīdiem 2007. gadā Latvijas
likumdevēji atzina, ka 8. marts, ko iepriekš saistīja ar padomju
ideoloģiju, tomēr ir oficiāli atzīmējama diena. Tomēr asas diskusijas
Latvijas sabiedrībā joprojām raisa 16. marts, 9. maijs un 7. janvāris.
Lai gan 8. marts daudzus gadus saukts par padomju svētkiem, liela daļa iedzīvotāju to turpināja neformāli atzīmēt arī pēc politiskā režīma maiņas. Bija nepieciešami vairāk nekā 15 gadi, līdz, apzinoties reālo situāciju, parlaments piekāpās un veica izmaiņas likumā Par svētku un atceres dienām, nosakot, ka 8. marts ir oficiāli atzīmējama diena.
Šo likumdošanas izmaiņu autors, Saeimas deputāts Valērijs Agešins sarunā ar
Neatkarīgo atzīst: toreizējais parlamenta lēmums situāciju nav būtiski mainījis, jo liela daļa sabiedrības 8. martu uzskatīja par svētkiem gan iepriekš, gan tagad. Tomēr šis solis esot bijis principiāli svarīgs, jo pieskaņoja likumdošanu reālajai situācijai. «Nezinu nevienu sievieti, kurai nepatiktu saņemt ziedus, apsveikumus un dāvanas. Nav jāmeklē politika tur, kur tās nav. Viedoklis, ka 8. martam ir padomju nokrāsa, neiztur kritiku, jo sieviešu dienas tradīcijas ir daudz senākas.
To pirmsākumi meklējami 19. gadsimtā Amerikas Savienotajās Valstīs un nekādā gadījumā nav saistīti ar padomju režīmu,» klāstīja V. Agešins.
8. marts būtu jānovērtē kaut vai tikai tāpēc, ka ir maz tādu datumu, kas apvieno visu Latvijas sabiedrību neatkarīgi no tautības un politiskajiem uzskatiem, tā intervijā portālam nra.lv atzina viena no 23 Saeimas deputātēm, Saskaņas centra politiķe Irina Cvetkova. Viņa akcentēja, ka 8. martā ielās ir redzami smaidīgi cilvēki ar ziediem un par to varot tikai priecāties. I. Cvetkova arī piebilda, ka 8. marta tradīcijai ir ļoti būtiska nozīme, jo tā apvieno Latvijas iedzīvotājus kopīgos svētkos neatkarīgi no dzimtās valodas.
Tomēr Latvijā joprojām ir arī tādi datumi, kas turpina uzturēt etnisko konfrontāciju. Viens no tiem ir 16. marts jeb leģionāru piemiņas diena, kad leģionāru gājiens un citi atceres pasākumi raisa prokrieviski noskaņotu organizāciju protestus. Nacionāļi uzsver, ka Latvijai kā suverēnai valstij ir tiesības brīvi izraudzīties atceres dienas, tikmēr Krievija 16. marta kontekstā vaino Latviju fašistiskā noskaņojumā.
Šobrīd Nacionālā apvienība (NA) Visu Latvijai!-TB/LNNK sākusi darbu pie likumdošanas izmaiņām, rosinot noteikt, ka 16. marts ir iekļaujama kalendārā kā atceres diena, bet 9. maijs ir oficiāla sēru diena.
NA Saeimas frakcijas vadītājs Einārs Cilinskis Neatkarīgajai gan neslēpa, ka politiskās vienotības šajos jautājumos joprojām nav, tāpēc drīzumā panākt šādas likumdošanas izmaiņas nevarēšot. Tomēr esot jāuzsāk diskusija, lai vēsturiskais taisnīgums atspoguļotos arī Latvijas kalendārā.
Vairāk nekā desmit gadus politiskās vienprātības nav arī par pareizticīgo Ziemassvētkiem 7. janvārī. Saeimas kreisais flangs gadu no gada iesniedz likumdošanas grozījumus, rosinot šo datumu atzīt par oficiāli svinamu dienu un brīvdienu. Tikmēr parlamenta labējie spēki šādam uzstādījumam kategoriski nepiekrīt. Nelielu piekāpšanos gatava demonstrēt vienīgi Reformu partija, piedāvājot katras konfesijas pārstāvjiem reizi gadā ļaut brīvi izraudzīties vienu reliģisko brīvdienu. Tomēr pagaidām parlaments noraida arī šādu ieceri.
Rādīt reklāmu
