Kā sadarbība izpaudīsies? Ministrs uzskata, ka pirmām kārtām vajadzīga attieksmes maiņa valsts pārvaldē un sabiedrībā kopumā pret tiem cilvēkiem, kuri dažādu iemeslu dēļ pagaidām dzīvo ārzemēs. Viņus nevajadzētu uzskatīt par neglābjami zaudētiem, labāk – par iespēju. «Daudzi Latvijai nav zuduši, un tāpēc svarīgi uzturēt saikni ar viņiem,» saka E. Rinkēvičs. Šogad sakaru stiprināšanai piešķirti tikai 35 000 latu, bet nākamgad ministrija vēlētos desmitreiz vairāk. Ministrs atzīst, ka uzticamu pētījumu nav, bet apmēram trešdaļa aizbraukušo ir aktīvi, piedalās referendumos, vēlēšanās, forumos, trešdaļu vajag iekustināt, bet atlikušie ir pasīvi un neslēpj, ka viņus nekas neinteresē. Tikšot domāts arī par to, kā uzrunāt vienaldzīgos, bet ar varu mīļš nekļūsi, rezumēja ministrs.

Trīs gados – no 2013. līdz 2015. gadam – ĀM plānojusi aizbraucējiem piedāvāt gan latviskās identitātes stiprināšanas programmas (palīdzot skoliņām, biedrībām, organizācijām utt.), kā arī izmantot ekonomiski aktīvo iedzīvotāju aktivitāti un interesi par Latviju. E. Rinkēvičs cer šovasar notiekošajā Pasaules latviešu uzņēmēju forumā sadzirdēt un saredzēt jau reālākas iespējas.

Viņš pieļauj, ka dubultpilsonības piešķiršana varētu būt papildu instruments, kas veicinātu saikni starp Latvijas valstspiederīgajiem un Latviju. Svarīga būtu arī komunikācijas platformas Globālais latvietis izveide. Tas nebūtu jauns sociālais tīkls, bet gan interneta vide, kurā varētu ievietot un atrast visu nepieciešamo informāciju tie, kuri vēlētos atgriezties. Tādā veidā saikne ar viņiem netiktu zaudēta. Ko saka tie, kuri būtu potenciālie reemigranti?

Kāda Īrijā dzīvojoša ģimene neslēpj, ka tagad viņiem nav, kur atgriezties. Aizbrauca no Latvijas tāpēc, ka nevarēja nomaksāt kredītus par mājokli. Viņi labprāt atgrieztos, bet tad vēlētos, lai ar to darba algu, ko saņemtu, varētu puslīdz normāli dzīvot – nomaksāt īri, uzturēt ģimeni. Kas ir normāli viņu izpratnē? Ja trīs cilvēku ģimenes ienākumi būtu ne mazāki par 1000 latu mēnesī. Šīs ģimenes arguments: visi tie, kuri ārzemēs strādā pat viszemāk atalgotos darbus, vienalga var normāli dzīvot. Daudzi latvieši Īrijā vai Anglijā, strādājot par zemāko likmi, ir apmierināti, jo var veikalā nopirkt pārtiku, var atļauties brīvdienās kaut kur aizceļot, var atļauties sūtīt naudu uz mājām.

Anglijā dzīvojošā Linda ir no divdesmitgadnieku paaudzes. Viņa saka: «Mani kā jaunu cilvēku atgriezties varētu vilināt bezmaksas augstākā izglītība vai arī, ja tās maksa būtu daudz zemāka. Kā arī augstāka minimālā alga, ja komunālie maksājumi un pārtika paliek pašreizējā līmenī. Iemesls, kurš mani varētu atturēt no atgriešanās bez iepriekšminētajiem iemesliem, ir sociālā nedrošība, jo Latvijā visvairāk cieš vismazāk nodrošinātie un nav īstas ticības, ka valsts man palīdzētu. Nav ticības pašreizējai valdībai, kā arī iepriekšējām. Varbūt nākotnē situācija uzlabosies.»

ĀM izstrādātais plāns tā īstenošanas gadījumā ļautu novērst problēmas vēstniecībās un konsulātos. Tas, ka Lielbritānijā vēstniecības kapacitāte jau sen ir izsmelta, nevienam nav noslēpums, bet vismaz pagaidām situācija nav atrisināta. Pat elementāra saziņa pa telefonu ir kļuvusi par ļoti sarežģītu procesu un rada neērtības Lielbritānijā dzīvojošajiem Latvijas valstspiederīgajiem. Tāpat kā sešu nedēļu rinda uz bērna reģistrāciju vēstniecībā. Ar esošajiem konsulārajiem resursiem darbu vairākās valstīs turpināt būs neiespējami, tāpēc nākamgad vajadzētu palielināt darbinieku skaitu. Pēc aptuveniem datiem, Lielbritānijā dzīvo 100 000 Latvijas valstspiederīgo, tikpat daudz – arī ASV, Īrijā viņu ir starp 25 000 un 30 000, Vācijā – apmēram 30 000.